Domas...

Prologs

‘’Lielākā daļa problēmu mūsu dzīvē rodas

 divu iemeslu dēļ… Mēs rīkojamies nedomājot

vai mēs domājam, bet mēs nerīkojamies.’’

Zig Ziglar

Prologs 

 Vai esi kādreiz prātojis, kas notiek citu cilvēku prātā? Es arī. Vienīgi, man par to nav jāprāto. ‘’Kāpēc?’’ Jūs man jautāsiet… jo es varu nolasīt domas, ja to vēlos. Zinu, tas izklausās neiespējami, it īpaši 16 gadīgai meitenei kā man…

 Sveiki! Mani sauc Feivora. Mana dzīve, tā ir mazliet traka un neparasta. Bet jūs par to uzzināsiet, ja lasīsiet tālāk, jo man ir daudz stāstu, ko jums stāstīt. Es dzīvoju uz salas, netālu no Spānijas. Jūs nebūsiet par to dzirdējuši, bet šeit dzīvo daudz cilvēku. Salu sauc Lavanedelsa. Man patīk šis nosaukums. Tas ir neparasts un izceļas, tāpat kā es.

 Vai vienmēr man ir bijušas šīs burvīgās spējas, kas manī mīt pašlaik? Nē. Es tās ieguvu diezgan traģiskos apstākļos. Redziet, mana mazā māsiņa - Kornēlija - man vienmēr ir teikusi, ka viņas acīs esmu īsta supervarone. Es viņai teicu, lai beidz fantazēt, jo nav pasaulē neviena, kam būtu pārdabiskas spējas. Ai, kā es kļūdījos!

 Reiz mēs ar ģimeni  braucām uz mājām no teātra. Bija tumšs un miglains. Pa radio skanēja mūzika, un mamma sēdēja blakus tētim, pasažiera vietā. Viņa bija sajūsmā par teātra izrādi, ko nu pat bija nospēlējusi. Tā bija viņas pirmizrāde. Viņa mūs iztaujāja par to, kā mums izrāde patika. Māsiņa man blakus dungoja vienu no izrādes dziesmām, un tētis ļoti cītīgi skatījās uz ceļu un klausījās kā viņa sieva sajūsmināta stāsta par sajūtām, atrodoties uz skatuves. Viss izklausās tik perfekti! Vai ne? Jā, tā tiešām bija… No līkuma parādījās mašīna, un tā traucās tik lielā ātrumā mums virsū, ka viņi nepaspēja nobremzēt, bet mēs nepaspējām nobraukt malā.

  Kas notika? Es pati nesapratu. Es tikai redzēju lauskas, zili sarkanas gaismas un dzirdēju bļāvienus.