Es palūkojos apkārt.
Es vairs neesmu viena.
Aiz apvāršņa aust gandrīz nemanāma saules atblāzma un tālumā kauc kāds motors. Aiz miglas kāds joņo pa tumsējo šoseju, starmeši laiž gaismu, riepas svilst un divas rokas dzelžaini tur stūri. Divas melnas acis, kā nepārpeldamas uguns liesmas laužās cauri tumsai.
Aiz manas muguras, viegli dūmakainajā rītausmā mostās debesskrāpjiem ieskautā, jaunā pasaules impērijas daļa. Man priekšā, tālu aiz horizonta un lielā stiepļu žoga duss tās otra daļa. Karšs ir mainījis mūs visus, it īpaši pasauli, kura sadalot sevi divās daļās, cer izglābt mūs no neizbēgamās bojāejas.
Apstājos un paveros sev pretī braucošajā, tumšajā motocikla siluetā. Tas tuvojās. Nemierīgā rūkoņa kļūst arvien skaļāka, miklais asfalts zem manām kājām viegli dreb un pakrūte raustās satrauktās sirds ritmā.
Es dzīvoju pasaulē, kurā dzīvība ir grēks. Es dzīvoju laikā, kad par katru nepareizi pateikto vārdu ir jāmaksā. Šajā pasaulē nevar laboties, lai kļūtu par labāku cilvēku. Šeit nevar cīnīties par lietām, kas mums nav vajadzīgas un nedrīkst alkt pēc tā, kas mūs nepilnveido. Mūsdienu sabiedrība vairs netic dvēselei. Tā vairs netic Dievam. Tā netic pat cilvēkam. Un ar savu vājumu un vēlmi nodot pārējos, tā pati sevi dzen izmisumā.
Es dzīvoju. Bet tas arī ir viss. Ja eksistenci pielīdzina dzīvošanai, tad arī akmens un saules stari ir dzīvi. Taču dzīve turpinās arī tad, kad visas ilūzijas par to ir zudušas. Un es dzīvoju, kaut arī vienīgais kas par to spēj liecināt ir mana strauji pulsējošā sirds melodija.
Tumšais motocika siluets kļūst lielāks, līdz es spēju saredzēt braucēja seju. Manas lūpas pāršalc slāpēta izelpa. Lai gan šajā plānās rītausmas izrobotajā tumsā es neredzu neko vairāk par viņa siluetu, es atpazīstu svešinieku no otras impērijas daļas. Tas ir vēl jauns vīrietis, ar bāli gludu sejas ādu un stūrainiem vaibstiem. Pēc viņa izbrīnā ieplestajām, tumsā viegli mirdzošajām acīm šķiet, ka arī viņš nespēj noticēt skatam, kas paverās viņa acīm.
Tas viss ir tik ļoti mulsinoši, ka pašai nemanot, klusas elpošanas vietā, esmu sākusi smagi sēkt. Priekšā stāvošais cilvēka siluets ir otrais vīrietis, ko redzu visa sava mūža laikā.
Motors apklust un mēs paliekam vieni ar klusumu.
Prātā plosās domu vētra un pakrūti nospiež sajūta, it kā uz tās būtu uzgūlies kas neizturami smags. Es vēlos ko bilst, taču smagums krūtīs noslāpē jebkādus centienus, un man neatliek nekas cits, kā viņu cītīgi aplūkot. Divi tumši uzacu loki, zem kuriem paslēpušās divas melnas, tumsā viegli mirdzošas, neizprotamā emocijā samiegtas acis, taisns deguns un zem tā pilnīga, glīti veidota mutes kontūra. Miklās ēnu spēles rotājās viņa kastaņbrūnajos, taisni apgrieztajos matos un bālajā, stingrajiem leņķiem rotātajā sejā.
Es stāvu un nemirkšķinot raugos viņa acīs, nemaz neliekoties zinis par viņa saraustītajiem elpas vilcieniem un drebošo augumu. Klusums izstiepjās gadsimtu garumā.
Visgrūtāk ir izšķirties par lēcienu. Kad jau esi gaisā, neatliek nekas cits kā vien ļauties. - Kādēļ tu esi šeit? - viņa zemi patīkamā balss atgādina trauslus tauriņu spārnu vēdus un zemes smaržu pēc lietus. Izdzirdējusi viņa balsi, es nemanot notrīsu.
Cenšos atbildēt, taču pavērusi lūpas, no tām izlaužās vien sasaluši elpas mutuļi. Es nezinu kā ir jāuzrunā vīrietis. - Es esmu šeit tāda paša iemesla dēļ, kā tu. Es esmu šeit lai sajustu brīvību. - mana atbilde pretī stāvošā vīrieša sejā liek izvirzīties klusam, bet kautri mirdzošam smaidam.
Meitene, kas vienmēr soļo zemi noliektu galvu, un it kā skaitīdama savus soļus, vienmēr cenšās saglabāt sevi, tagad pacēlusi galvu, stingri verās aizliegtos vaibstos un nesatraucoties par likumiem un sabiedrības normām, beidzot ir atradusi sevi.
Un pat nepaužot ne vārdu, mēs abi sajūtam savādu apziņu, kura klusi čukstot mūsu dvēselēs, ļauj mums sajusties vienotiem.
ESTÁS LEYENDO
Pagrīdes Impērija
FantasíaŠis ir stāsts par pasauli, kurā dzīvība ir grēks. Šis ir stāsts par cilvēku, kura klusi pukstošā sirds ir vienīgais, kas apliecina viņa eksistenci.
