Pagrīdes Impērija

1. daļa.

Pagātne ir jau pagājusi. 

Nākotne ir vēl miglā tīta. 

Mums pieder tikai tagadne, kurā ar saviem darbiem varam mainīt to, kas bijis un aizgājis. 

-  Emīlij? - Džūlijas uzstājīgā balss atskan man aiz muguras, taču es neatskatos, un straujiem soļiem turpinu iet smacējoši lielā cilvēku pūļa virzienā. - Vai tu manī vispār klausies? - mūsu vieglie soļi skaļi atbalsojās uz mitrā asfalta. 

-  Es klausos. - izklaidīgi nomurminu un ap augumu ciešāk savelku sava pelēkā mēteļa apkakli. Debesis virs galvas ir nelāgi tumšas, pelēkie mākoņi pār mūsu rūpju aizēnotajām sejām laiž smalkas lietus lāses. Līdz ar apkārtējo sarunām, tām gaisā līdzi pazūd arī sasaluši elpas mutuļi. 

-  Emīlij, tu neklausies. - manā prātā ielaužās Džūlijas viegli aizkaitinātā balss. 

-  Ko tu teici? - aizraidot mulsinošās domas par vakarnakt notikušo, es ar skatienu pievēršos meitenei. Viņas gaišajā, tik ierastajā un meitenīgi pievilcīgā sejā valda savāds apjukums. Pāri lielajām, viegli mirdzošajām acīm krīt miglas un lietus samērcētie, gaišie matu pavedieni.

-  Es jautāju, vai ar tevi viss ir kārtībā. - viņa nedroši paverās manos vaibstos. 

-  Tu taču zini, ka mēdzu būt izkaidīga. - gluži kā atvainojoties, es viegli pasmaidu un piedāvāju meitenei savu elkoni. Tas liek viņas sejai atslābt un pavērties manī ar uzjautrinātu smaidu. 

-  Un arī šausmīga draudzene. - tēlojot aizkaitinājumu, viņa uzmet lūpu un smejoties ieķerās manā elkonī. 

Šodien ir pārbaužu diena, kas tiek veikta visām šīs Impērijas daļas sievietēm. 
Līdz ar sešpadsmit gadu iestāšanos, šis pārbaužu posms jāveic ikkatrai.
Es neesmu izņēmums un man ir tik neprātīgi bail. 
Pārbaudes noteiks, vai esmu piederīga šai kopienai, vai mani ir jāsūta prom. Prom no ģimenes un draugiem. Prom no visa ko pazīstu. 
Esmu dzirdējusi, ka daži ir tikuši aizsūtīti, un šeit tā ir nāve. Tuvinieki sarīko pieticīgas atvadas un pēc dažām nedēļām, šis cilvēks ir jau aizmirsts.

Dūmakā, starp sarunām un čukstiem, tiek skaļi izsaukts mans vārds. Sirds manās krūtīs salecās. - Veiksmi. - kaut kur pie manas auss nozib Džūlijas čuksts.

Pat īsti neapzinādamās, kā, es nokļūstu lielajā celtnē. Viss,- gan kāpnes, gan sterīli baltie gaiteņi ir saplūduši vienotā, ātri kustīgā virpulī. Kuņģis savādi zvalstās un asinis vēnās šķiet sasalušas. Es tieku vadīta pa dažādiem gaiteņiem, manu augumu aizskar dažādas plaukstas, līdz es nonāku kādā stiklotā telpā, kurā mani sagaida kāda sterīlā halātā tērpta sieviete.

Es tieku apsēdināta cietā, mākslīgas ādas darinātā atzveltnes krēslā. Ieraugot savu atspulgu stiklotajās sienās, es nemierīgi sarosos.

-  Ko jūs ar to darīsiet? - ieraugot, ka sievietes plaukstās ir parādījusies šļirce ar savādi bezkrāsainu šķidrumu tajā, es instinktīvi paraujos atpakaļ. 

-  Nesatraucieties. - sievietes bezjūtīgā balss ieskauj gaisu visapkārt. Šļirce tiek tuvināta manam kaklam. 

Baiļu iespaidā, es izdaru strauju kustību, uz kuru man pretī stāvošā sieviete nespēj reaģēt. Viņa metās uz priekšu, lai to novērstu, taču ir jau par vēlu. 

Šļirce izlido no viņas rokām un skaļa grāviena pavadīta, ietriecās no stikla veidotajā sienas siluetā un gluži kā šķautņains zvaigžņu lietus, no tās visapkārt aizlido stikla lauskas. 

Es dreboši aizveru acis. 

Paverot acis, es ar šausmām uzlūkoju caurumu stiklā, kurā no tukšā centra, līdzīgi zirnekļa tīklam starveidā plešās smalkas, sudraba pavedieniem līdzīgas plaisas. -  Lūdzu, Hastingas jaunkundz, nomierināties. - sieviete bezkaislīgi nosaka un viņas roka pasniedzās pēc vēl vienas šļirces. Manas dūres sažņaudzās un gluži kā aizsargājoties, apvijās ap augumu, taču viņu tas nespēj aizkavēt. Viņas rokas tuvojās man. 

Šļirces adata skar manu kaklu un tās asmenis izdurās cauri kakla plānajai ādai. 

Mans skatiens samiglojās un es krītu. Krītu tumsā.