MANĪ

Dvīņu dvēseles

1022 vârdi.

Lai lieliska lasîðana!

***

Sniedze nespçja sevi valdît. Liesma sakopoja pçdçjâs pacietîbas paliekas un cenðas mðsai neielaist dunku sânos.

Kâ tas ir iespçjams? Vieni un tie paði vecâki, bet divi daþâdi cilvçki dzimuði no viòu savienîbas. Viòu sejas vaibsti bija lîdzîgi, bet, âtrumâ uzmetot, acis varçtu padomât, ka viòas ir draudzenes.

Liesmas acis bija sudrabaini brûnas. Tumði sarkanbrûni mati. Salîdzinoði gara auguma, slaida. Sniedze bija zeltaini brûnu acu îpaðniece ar teju baltiem matiem. Augumâ mazliet îsâka, bet viòa bija tikai èetrpadsmit gadus veca. Kârtçjo reizi varçtu vainot viòas bçrniðío dabu. Nevar gaidît no, vçl mazas meitenes, lielisku uzvedîbu vai prasmi rît zobenus. Tâ Sniedze raksturoja jebkuru personu, ja redzçja pareizo stâju, uzvedîbu, emociju izpausmi.

-Vai tu bûsi mierîga?!- Liesma dusmîgi noburkðíçja.

-Nevarrrruuuuuu,- Sniedze ieíçrâs mâsas elkonî. Viòa izskatîjâs neparasti priecîga. It kâ tûlît satiks kâdu sen gaidîtu cilvçku. Varbût kâds no brâïiem ðovakar arî ieradîsies? Nebûtu pirmâ reize, ka vecâki to bûtu noklusçjuði. Vienîgos brâïus, kurus Sniedze tik ïoti dievina, ir Riets un Austrs. Pârçjos piecus viòas abas îpaði nepazîst lielâs gadu starpîbas dçï.

Mâte ar tçvu ir laulâjuðies jau trîsdesmit piecus gadus. Laulîbas pirmajâ gadâ piedzima Nordens. Pçc gada sekoja Ajrors un Akvo. Viòi nav dvîòi, bet dzimuði vienâ gadâ. Divus gadus vçlâk Vjetars. Atkal pçc gada Notoss. Kâdu laiku bçrnu nebija, un vecâki ar to samierinâjâs.

Pçc trîspadsmit gadu pauzes piedzima dvîòii Rietams un Austrs. Divi gadi un ilgi gaidîtâ, pirmdzimtâ meita beidzot ienâca pasaulç. Liesma tika, pie sava vârda pateicoties sarkanajiem matiem. Jâ, vecâki bija ïoti oriìinâli.

Sniedze bija pârsteigums. Mâtei jau bija èetrdesmit viens gads, un neviens to negaidîja. Mâte lieliski apzinâjâs, kas ar viòu notiks ðajâ vecumâ, un pçc astoòiem bçrniem bûtu tikai normâli, ja íermenis paliek neauglîgs.

Neauglîba tagad pārbaudīja Liesmas pacietîbu.

-Mât! Tçvs! Savaldat Sniedzi!- Liesma centâs pieklâjîgi palûgt, bet nopelnîja mâtes neapmierinâto skatienu.

-Pavçles vari savam zirgam dot un Sniedze, savaldies! Neesi vairs mazais bçrns! Drîz sâksim tev vîru meklçt un bçrnus nevienam nevajag, jo paði var uztaisît!- Agnese zemâ balsî aizrâdîja.

Sniedze un Liesma nervozi norija siekalas.

Mâte bija labs cilvçks. Ja neviens viòu nekaitinâja. Ðis specifiskais balss tonis vçstîja, ka viòas pacietîbas mçrs bûs âtrâk pilns nekâ Liesmas.

-Es tieðâm nevaru!- Sniedze sâka taisnoties,- Nesaprotu, kas ar mani notiek! Izzîlç nu, kâds dçmons mani iekðâ dîda, bet ir sajûta, ka drîz satikðu sen neredzçtu draugu!-

Ârijs domîgi paskatîjâs uz savu jaunâko meitu tad uz sievu. Arî viòa izskatîjâs mazliet apjukusi pçc meitas sniegtâs atbildes.

-Gadîjumâ tâ nav tâda sajûta, it kâ daïa no tevis atgrieztos?- viòð meitai pajautâja.

-Jâ, tçvs, jâ!- Sniedze neslçpa savu sajûsmu un priekâ skaïi iespiedzâs.

-Ârij,- Agnese ierunâjâs, - Nu tas tieðâm nevar bût iespçjams!-

-Dçmons prasîja tev piedoðanu, un tu vçl domâ, kas ir neiespçjams?- viòð klusi iesmçjâs, -Saprotu to grûti bûs pieòemt, bet mçs tâ jau esam mazliet netipiska ìimene, mîïâ sieva. Es vçl ðobaltdien brînos, kâ cilvçkam var bût tik tîra sudraba acu krâsa kâ tev un par tavu mâti nekas nav zinâms. Toties tava tçva patika pret dçmonu sievietçm visiem bija zinâma,-

-Ja es bûtu melu eòìelis tad novecotu lçnâk,- Agnese noliedzoði paðûpoja galvu, - Tas nenotiek tik bieþi, un tu pats labi zini, ka manam tçvam bija jâbût kâda dçmona pçctecim, lai tas notiktu. Viss viòa ciltskoks ir Templî un ðâda lieta netiktu slçpta,-

-Sieva, senâk pusdçmonus slçpa. Nogalinâja. Tas bija drausmîgs kauns visai dzimtai un bieþs vien pamats to izzuðanai, nabadzîbai. Gandrîz piemirsu par nâves sodiem, izslçgðanai no Tempïa. Pat ja kâds bija tava tçva dzimtâ tad slçpts un sargâts,- Ârijs dalîjâs ar savâm iespaidâgajâm zinâðanâm par vçsturi.

-Kâpçc pçkðòi sargâjams?- Liesma juta pieaugoðo ziòkârîbu.

-Jâ, tçvs?- Sniedze piebalsoja.

-Dievkalnu dzimta, cçlusies no pusdçmona,- viòð ieturçja pauzi,- Precîzi neatceros kâdçï, bet tam ir saistîba ar dzimtas izmirðanu, un tâ brîþa valdnieks redzçja, cik veselîgi ir pusdçmoni. Ja pat ìimenç bija daudz slimo un kroplo, pusdçmoni vienmçr dzimuði spçcîgi, veseli,-

-Dievkalni? Pusdçmoni?!- Sniedze pârsteigta iesaucâs.

-Jâ, meita un viòi joprojâm meklç saviem dçliem, un meitâm pusdçmonus par laulâtajiem,-

-Vai tad...,- jaunâ meitene nepaspçja pabeigt savu sakâmo, ka pçkðòi apklusa.

Visa ìimene saspicçja ausis, piekârtoja savus elegantos tçrpus un ieòçma pareizâs pozas.

Pçc neilga brîþa viòu redzeslokâ parâdîjâs divi spçcîgi zirgi. Daþas sekundes un tie bija klât. Zirgu jâtnieki centâs nomierinât savus enerìiskos zvçrus. Veiksmîgi to izdarîjuði, viòi nokâpa no tiem. Viens no dçmoniem kaut ko nomurminâja, un zirgi pârvçrtâs par miglu.

-Labvakar, godâtie kungi!- Agnese kâ namamâte pirmâ sveicinâja neparastos ciemiòus.

-RENRIG!- Sniedze iespiedzâs un metâs dçmonu virzienâ.

Agnese, Ârijs un Liesma stâvçja pavçrtâm mutçm, redzot notiekoðo!

Viens no dçmoniem sâka smaidît un atvçra savas rokas apskâvienam. Sniedze apíçrâs ap viòa kaklu kâ cilpa. Otrs dçmons neko neteica un devâs pârsteigtâs ìimenes virzienâ.

-Dârgâ, Agnese,- viòð eleganti paklanîjâs namamâtei,- Vçlos vçlreiz atvainoties par ðodienas neapdomîgo auïoðanu pilsçtas ielâs un pateikties par manu ierosinâjumu kopâ pavakariòot. Mçs sen neesam baudîjuði cilvçciskus priekus,- viòð neslçpa savu prieku.

-Man arî prieks, Ovir, lai gan sâkumâ tâ ðíita slikta doma,- Agnese paklanîjâs pretî.

-Kâ jau pirms brîþa minçju,- Ârijs iesaistîjâs sarunâ,- Mçs neesam pilnîbâ parasta ìimene, tâpçc pamudinâju sievu pieòemt ðo uzaicinâjumu. Atvainojiet, ka nebija iespçja vakariòot jûsu teritorijâ,-

-Es saprotu un izprotu cilvçku dabu. Nav nemazâkâs vçlmes radît jums nepatikðanas. It îpaði tagad. Cik noprotu, ka jaunâ sieviete drîz bûs sievas godâ?- Ovirs pievçrsâs Liesmai.

Meitene mazliet noraustîjâs.

-Aizdomâjos,- viòa îsi atbildçja, -Vakariòas bûs zelta zâlç. Paziòoðu palîdzçm, lai liek çdienu galdâ,-

Tâ viòa aizgâja.

-Atvainojos par meitas netaktiskumu,- Agnese steidzâs labot situâciju.

-Nekas,- Ovirs pasmaidîja,- Ðaubos, vai pats spçtu bût pieklâjîgs kâda klâtbûtnç kurð teju manu mâti nogalinâjis,-

-Esmu dzîva, un mazs izbîlis par sliktu nenâks. Asinis straujâk riòío un ilgâk jauns,- viòa atmeta ar roku un kâ pçc pasûtîjuma mazliet nosarka.

-Mums bûs ïoti patîkams vakars! Dçls, laid jauno dâmu pie zemes. Ir laiks vakariòot, un jûs vçl paspçsiet visu izrunât. Dvîòu dvçseles,-

-Es negribu pie zemes Ovir! Es gribu pie Renriga!- Sniedze sâka niíoties kâ mazs bçrns. Arî Renrigs râdîja neapmierinâtu vaigu. Dvîòu dvçseles nebija pârâk reta parâdîba starp cilvçkiem, bet priekð dçmona tas bija kas brînumains.

-Varçsi sçdçt viòam blakus,- Ârijs piemiedza ar aci, un Sniedze palaida Renrigu vaïâ.

-Vakariòas ir galdâ,- Liesma paziòoja un aicinâja visus sçsties pie galda.