Pamodos. Es it kā atceros kaut ko no vakardienas. Es neesmu tāda, es neeju uz ballītēm, es nespēlējos ar diviem puišiem vienlaicīgi. Man ir kaut kas jāizdomā. Es nevaru šādi darīt, lai gan Damianam tās noteikti bija tikai spēlītes. Man vajadzētu, ja runa ir par attiecībām, vairāk ciklēties uz Emetu. Man vispār būtu jādomā tikai un vienīgi par mācībām un karjeru. Tāds bija mans plāns, kad atlidoju no Grieķijas. Paņēmu telefonu. Neatbildēts zvans no Gabrielas. Es nevēlējos tagad no paša rīta ar kādu runāt. Piegāju pie skapja. Nopūtos. Ko man vilkt? Es paņēmu violetu džemperi un melnas džinsas.
Nogāju uz pirmo stāvu.
-Labrīt.- Pateicu Damianam, kas sēdēja dīvānā. Es izlikšos it kā vakar nekas nebija noticis. Mēs esam draugi, un mēs nevaram būt nekas vairāk. Uzreiz pagriezos un devos uz virtuvi uztaisīt sev kafiju. -Tu vēlies kafiju?-
-Nē, paldies, lellīt.- Damians ierunājās. -Es nesen atbraucu, un pats jau sev uztaisīju.- Saprotoši pakratīju galvu. Kad kafija bija gatava, es devos apsēsties uz dīvāna blakus Damianam.
-Cikos mēs brauksim?- Paskatījos uz viņu.
-Pēc kādām 10 minūtēm.- Damians iesēdās dziļāk dīvānā. -Klau, mēs varam parunāt par vakardienu?-
-Par ko tur runāt?- Iemalkoju kafiju.
-Tu neatceries? Par mani un tevi?- Puisis likās apjucis. Es atceros, Damian, tici man atceros.
-Es visu atceros. Man vismaz liekas, ka visu.- Noliku krūzi un galdiņa. -Tur nav par ko runāt. Mēs esam draugi, Damian. Mūsu organismos bija alkohols. Tā bija tikai kļūda.- Novērsu skatienu no viņa. Es to neuzskatīju kā kļūdu, bet man bija tas jāpasaka Damianam. Mums nevarētu nekas sanākt, mēs esam pārāk dažādi. Es labprāt sajustu viņa lūpas uz savējām, bet es zināju, ka tas būtu nepareizi.
-Jā...- Viņš klusi noteica. Damians nekad tā nesamulst un parasti atbild pienācīgi. Izdzēru savu kafiju.
---
Piebraucām pie skolas. Jau taisījos kāpt ārā no mašīnas, bet Damians mani satvēra aiz rokas. Kas atkal notiek? Paskatījos uz viņu.
-Bet man ir jautājums.- Puisis pieliecās pie manis tuvāk. -Tu pateici, ka tā bija kļūda, bet vai tu tā pati uzskati?- Cieši skatījos viņa acīs. Damians turēja manu plauketu savējā. Viņa seja bija tuvu manējai. Es kaut nedaudz pakustēšos, es visu tad izbojāšu. Kaut šis moments būtu mūžīgs. Es dievināju šīs sajūtas.
-Damian...- Viņš pieliecās man vēl tuvāk. Man ir jāatbild, ka es tā uzskatu. Es vai tad nebiju palikusi stiprāka Grieķijā? Izskatās, ka tā visa mainīšanās bija velta. Es nevaru būt citādāka Damiana klātbūtnē. -Tu nedrīksti tā darīt.- Viņš uzreiz pasmīnēja un atlaida manu plaukstu. Damians pieliecās un nolika skūpstu uz manas pieres.
-Es zinu, piedod. Vienkārši es nekad negaidīju no tevis dzirdēt to, ka tā ir kļūda.-
---
-Anastasij, sveika!- Pie manis pienāca Samuels. Paskatījos apkārt. Kur ir Damians, kad viņu vajag?
-Jā, Samuel?-
-Es tev ieteiktu necensties ar Damianu kaut ko veidot. Tas nav pareizais puisis.- Viņš uzlika roku man uz pleca. -Tu to pati, man liekas, ka zini.-
-Es nevēlos ar tevi to apspriest.- Paskatījos uz viņu.
-Tikai es nesaprotu, kādēļ viņš tevi tik ļoti aizstāv.- Puisis iesmējās. -Damians ir tik ļoti nesaprotams cilvēks.- Centos no viņa tikt vaļā, bet puisis piespieda mani sev tuvāk.
-Atlaid mani lūdzu.- Noteicu.
-Es tevi vakar gribēju dabūt, bet tas Damians.- Viņš pieliecās man tuvāk un nobučoja manu vaigu. Pretīgi. -Nezināju, ka tu esi Damianam tikt svarīga, lai viņš pats rakstu sev bedri.-
