Nošķaudījos.
-Uz veselību, lellīt.- Damians ienāca istabā ar glāzi ūdens un ibumetīnu. Pasmaidīju. Man sāpēja galva. -Domāju, ka noderēs.-
-Paldies.- Paņēmu glāzi. Izdzēru ibumetīnu. Nopūtos un atkritu atpakaļ gultā.
-Tu vēlies šodien uz skolu braukt?- Skola!
-Emets mani noteikti, ka gaida.- Piecēlos uzreiz sēdus. Tā bija slikta ideja, jo mana galva uzreiz sāka sāpēt stiprāk.
-Vairs jau nē.- Damians paraustīja plecus. Ko? -Es viņam palūdzu aizbraukt.-
-Nopietni? Mēs bijām sarunājuši. Sasodīts!-
-Es tevi aizvedīšu, viss ir labi.- Damians apsēdās uz gultas malas. Nopūtos.
-Kā tu tā varēji? Kāpēc tu nepateici, ka tūlīt būšu?- Stulbums. Nāksies atvainoties puisim.
-Tas ir Emets, lellīt.- Damians iesmējās. -Viņš izdarīs visu, ko viņam pateiks.-
-Jā, paldies, tas ir puisis uz kuru es šobrīd attiecos ļoti nopietni.- Ieskatījos puiša acīs.
-Tā tu saki tagad, bet, kad tu esi dzērusi, Anastasij, tu saki pavisam kaut ko citu.- Viņš piecēlās. -Taisies!- Ko es viņam vakar pateicu? Es tiešām neatceros. Atceros tikai to, kad pamodos viņa mašīnā. Apjuku.
-Ko es tev vakar sastāstīju?-
-Lai tas labāk paliek pie manis, lellīt.- Viņš pasmaidīja un izgāja no istabas. Ko es puisim biju pateicu?
---
Iegāju skolā. Emets stāvēja pie sava skapīša. Nopūtos un gāju pie viņa. Puisis, mani ieraudzīdams, iegāja dziļāk skolā. Nopietni?
-Viņš pareizi dara.- Damians man blakus noteica.
-Ko tu viņam pateici?- Paskatījos uz puisi.
-Neko, mēs vienkārši nevaram atrast valodu.- Viņš paraustīja plecus. Melo. Noteikti, ka melo.
-Jā, es to zinu.- Attaisīju vaļā savu skapīti. Nolādēts! Manā skapītī ir uzlīmēta bilde ar Damianu, to es izdarīju jau pirms vairākiem gadiem. Ceru, ka viņs nepamanīs. Paņēmu savas austiņas.
-Tas ir Emets, lellīt.- Damians pasmaidīja. -Viņš nav piemērots tev.- Apjuku. Paskatījos tieši viņa acīs.
-Kurš tad ir?- Damians paskatījās nedaudz pa labi. Viņš pasmīnēja.
-Un kas tas par skaistuli tajā bildē?- Puisis norādīja uz savu bildi.
-Aizveries un neko nejautā.- Aiztaisīju to ciet.
-Man nav pretenziju.- Nobolīju acis.
-Neuztraucies, es noņemšu.- Pasmīnēju un sāku iet uz klases pusi. Viņš mani panāca.
-Man patīk. Vari atstāt.- Damians paskatījās uz mani.
-Es viņu uzliku, kad tu man patiki. Tu vairs man nepatīc.- Sakrustoju rokas un apstājos pie kabineta. Man bija bail iet kabinetā. Tur būs Emets. Es nezinu, ko man viņam teikt. Damians pienāca soli tuvāk. Viņš ar pirkstu galiņiem apņēma manu zodu un pacēla manu galvu augstāk. Ieskatījos tieši viņa acīs.
-Vai es tev tiešām nepatīku?- Protams, ka patīc. Idiots. Kā var nepatikt Damians?
-Atšujies!- Novācu viņa rokas prom no sevis. -Citi vēl sapratīs ne tā.-
-Ak, jā, atvaino. Es aizmirsu, ka tev ir nopietni nodomi ar Emetu.- Damians pacēla roka augšup, it kā padotos. Viņš iesmējās. Nobolīju acis.