Pagrīdes Impērija

3. daļa.

Manas acis, izdzirdot klusos soļus lejasstāvā, strauji atverās un lūpas piesardzīgi tver gaisu. Aiz loga vējš, mīdams mūžīgu valsi ar lietus lāsēm, pret palodzi sit kailo koku galotnes. Tumsa visapkārt manam augumam ir tik bieza, ka nespēju saskatīt pat savas plaukstas. Soļi kļūst skaļāki. 

Viņi nāk man pakaļ. Taču es esmu tam gatava. 

Ar pirkstu galiem uzmanīgi sataustu gultas malu un neizdvešot ne skaņu, es klusi atspiedusies uz elkoņiem, pieceļos sēdus. Ar acu skatienu koncentrējoties smagās nakts tumsā, cenšos saklausīt ko vairāk. 

Soļi nepieder vienam,- viņi ir vairāki, un lai arī cik prasmīgi viņi necenstos noslēpt savus soļus, es tos sadzirdu ar katru elpojošo ādas centimetru. Es nezinu ne to, kas viņi ir, ne to, ko viņiem vajag, taču viens ir skaidrs,- šajā cīņā uzvarētājs ir tikai viens, un tam jābūt man. 

Ilgāk koncentrējoties tumsas tīklos, es spēju apjaust iebrucēju siluetus. Tie ir vīrieši. Trīs. Divi ir būdīgi, smaga auguma un neveikli, pamanoties tumsā nepamanīt un apgāzt vairākas vāzes un lampu. Viens vieglāks un manāmi izveicīgāks, viņa soļi ir gandrīz nemanāmi un ja es nezinātu to, ka viņš ir cilvēks, man šķistu, ka gandrīz nemanāmā skaņa ko izdvešs viņa kājas, ir spārnu vēdi. Iespējams ārpusē mani gaida vēl pusducis vīru, taču tas nedrīkst mani apstulbināt, tas taču ir tas, ko es gaidīju. 

Apjaušot, ka vīrieši ir sasnieguši trepes kuras ved uz augšstāvu un manu istabu, mani nemanot izsit no sliedēm. Es pielecu kājās un aizmirsusi par kluso piesardzību, paķeru vieglo, sieviešu impērijai raksturīgo, atturīgo kokvilnas jaku un virtuves nazi, kuru paliekot zem spilvena cerēju, ka spēšu sevi aizstāvēt. Tagad šī iedoma šķiet vien muļķīga. Es netaisos to lietot, taču apziņa, ka tas ir nāvējošs, dod man spēku nepadoties. Plaukstā iežmiedzu dunča asmeni un asinīm vēnās smagi pulsējot, pieploku pie sienas netālu no durvīm. Viņu soļi klusu tuvojās, šķiet, ka spēju sadzirdēt pat viņu smagās izelpas.

Es jūku prātā. 
Sekundes rit mūžību. 

Sajūta kas ieņem manu augumu draud mani nosmacēt, sirdspuksti pulsē neiedomājamā ātrumā un skatiens miglojās, tumsējo istabu pārvēršot vienotā, ātri kustošā virpulī. Pēkšņi kāda roka satver durvju rokturi un durvis lēnām atverās. Viss notiek kā palēlinātā filmā. Istabā, sperot piesardzīgus soļus ienāk trīs, melni matētos tērpos ietērpti vīrieši, katram pie sāniem slejās draudīga izskata ierocis. Viņus ieraugot mans prāts aizmirst visu, ko esmu ieplānojusi, un spēj vien truli noraudzīties viņu būdīgajos augumos un domāt par to, ka nespēj stāties viņiem pretī. 

Kamēr viņi apjukumā truli noraugās manas tukšās gultas virzienā, es dziļi ieelpojot atraujos no sienas mestās ēnas un dedzīgi izmetos ārā no telpas, aiz sevis skaļi aizcērtot durvis un pagriežot atslēgu. Pēc sekundes atskan lādēšanās un lamuvārdi kādā nezināmā mēlē. Es triumfējoši uzzsmaidu savai ēnai, gluži kā teikdama,- "Es to izdarīju." 

Blāvā mēnesgaisma gaiteni ietērpj savādi klusā dūmakā, taču es neapstājos un vel joprojām viegli trīcot, ātriem soļiem dodos tam pāri uz savu vienīgo izeju. Lejasstāvā atskan vēl kādi soļi, un sirds atkārtoti salecās. 

Nebaidies. Drīz tas viss beigsies. 

Ar plaukstām dreboši atveru balkona stiklotās durvis, sejā saņemot skarbu lietus lāšu apskāvienu. Neko nedomājot pakāpjos uz lietus izmērcētās balkona margas un ceļiem savādi drebot, paveros lejup. Nakts tumsas un negaisa ieskautu, es nespēju saredzēt zemi sev zem kājām. Ieliecos ceļos un aizturējusi ieelpu,- lecu. 

Piezemējoties sāpīgi noveļos guļus un nelāgi nobrāžu elkoni, taču lēnām pieceļoties kājās, nekas cits neliekās savainots. Uzmanīgi pasperu soli uz priekšu un sāji pasmaidu par savu veiksmi, taču pēkšņi plecā kas ieurbjās un gaisu iekrāso mans kliedziens. 

Sāpes kā ass pērkona grāviens, sākoties no pleca, iekrāso visu manu ķermeni. Elpa aizraujās ieelpā. Tumsa apkļaujās visapkārt augumam, samiglo skatienu, un es krītu tās necaurredzamajā bezdibenī.