15+ ;)
Ieskrēju Gabrielas istabā. Ostins paskatījās uz mani. Gabriela gulēja.
-Man vajag ļoti parunāt ar Gabrielu.- Nopūtos. Ostins viņu pamodināja. -Paldies. Gabriel, mēs varam parunāt?-
-Jā, protams.- Viņa izlīda no gultas. Mēs aizgājām uz manu istabu. -Tu izstāstīji visu Damianam?-
-Jā un nē.- Nopūtos. Gabriela apjuka. -Es domāju, ka es stāstu Damianam, bet istabā bija Emets. Es pateicu to, ka sāku iemīlēt viņu, un tagad Emets domā, ka tas ir par viņu.- Iekritu gultā ar seju pa priekšu. Ienīstu. Visu ienīstu.
-Sasodīts, mēs esam iekritušas.- Es zinu. Es to ļoti labi zinu.
-Man iet un teikt Emetam, ka tā bija nesaprašanās. Ko man pie velna darīt?- Es sāku raudāt. Šī bija tik stulba un neveikla situācija. Pie durvīm pieklauvēja un pa tām ienāca Damians. Ko viņš šeit dara? Viņš vēlas mani redzēt?
-Nu, redz, kas mums te ieradās.- Gabriela pasmīnēja. Noslaucīju asaras.
-Sveiks, Damian.- Pasmaidīju. -Gabriel, tiksimies nedaudz vēlāk.-
-Kā teiksi.- Viņa man pasmaidīja un piemiedza man. Gabriela aizgāja. Damians man apsēdās blakus.
-Domāju atnākt pie tevis, paskatīties kā tu jūties.-
-Paldies.- Pasmaidīju.
-Un šķiet, ka man laikam nevajadzēja nākt šodien, to apliecina asaras uz tavas sejas.- Satvēru puisi aiz rokas.
-Nē, nē. Paldies, ka atnāci. Man ir prieks tevi redzēt.- Damians ieskatījās man tieši acīs. Pasmaidīju. -Es vienkārši sataisīju nedaudz sūdus, tādēļ par to raudu.-
-Izšķīries ar Emetu?- Noraidoši pakratīju galvu. Tas būtu bijis labāk.
-Es tiešām nevēlos par to runāt.- Kas būtu noticis, ja Damians būtu tajā istabā? Ka es Damianam visu izstastītu? Nopūtos. Nekad to neuzzināsim, jo es nespēšu to visu pateikt atkal. Damians apgūlās gultā un pacēla roku.
-Nāc šurp, tā kā vecajos laikos.-
-Kādu mēnesi atpakaļ ir vecie laiki?- Iesmējos un pielīdu pie Damiana. Uzliku galvu uz viņa pleca. Puisis sāka glaudīt manus matus. Pasmaidīju.
-Ej gulēt, lellīt.- Damians tik tiešām bija ideāls. Aiztaisīju acis. Man šis bija vajadzīgs. Būt blakus Damianam.
---
Attaisīju acis un paraudzījos apkārt. Piecēlos sēdus. Damians bija pazudis. Nopūtos. Es izgulējos. Tas nebija noticis kādu laiku. Attaisījās vannasistabas durvis. Damians nebija pazudis. Viņš stāvēja man pretī pilnībā kails, tikai ar dvieli sev ap vidukli. Mati nebija slapji, tātad vienkārši aizgāja nomazgāties.
-Noslauki siekalas.- Damians iesmējās. Novērsu skatienu. Ko es iedomājos tā lūrēt uz viņu? Nopūtos. Man nebija pretenziju šādi pamosties no rīta. Ar gandrīz pliku Damianu. Pasmaidīju par savām domām. -Vari skatīties. Es ākstos.- Pagriezu atpakaļ galvu. Puisis nu jau bija uzvilcis atpakaļ apakšbikses.
-Un uzreiz skaties, kad ir tāda izdevība.- Damians nāca man tuvāk. Viņš satvēra ar pirkstiem manu seju un pagrieza to pret sevi. -Tu mazā, naivā izvirtule.-
-Nē.- Noteicu. Ieskatījos viņa acīs. Damians raudzījās manās.
-Tu par mani domāji šīs pēdējās trīs dienas, vai ne?- Damians pasmīnēja. -Atbildi, Anastasij.- Es nespēju izteikt ne vārda, jo viņam bija taisnība.
-Es...-
-Tu domāji par maniem pieskārieniem tavam visam ķermenis, par maniem skūpstiem.- Damians pieliecās man tuvāk. -To visu, par ko tu domāji, kamēr nebiju, dabūsi tikai pēc trīs vārdiem.- Ko? Pēc kādiem trīs vārdiem?