-Damiana skatapunkts-
-Es iepazinos ar tavu Anastasiju.- Eiprila otrā klausules pusē noteica. Ievilku elpu. -Es arī pieteicos skolai. Zini, šitam stulbajam uzdevumam vajag darīt tik daudz.-
-Šis nav stulbi.- Atcērtu pretī. -Pablo uzdeva, tu dari un klusē.-
-Rīkot veselu teātri, lai Anastasija atšūtos no tevis, un tu spētu viņu aizmirst. Tas ir ironiski, Damian.- Nobolīju acis.
-Aizver muti, Eipril. Mēs redzēsim, cik ļoti tu izturēsi, kad ieraudzīju Samuelu kopā ar Anastasiju.- Pasmīnēju. Eiprila nezināja, ka es zināju visu par viņu un Samuelu.
-Ej ieskrieties, Damian.- Eiprila nometa klausuli. Meitene nespēja izturēt taisnību. Pasmīnēju. Iegāju savā istabā un nometu atslēgas uz kumodes. Nometu jaku uz dīvāna un gāju dziļāk dzīvoklī. Iegāju guļamistabā un iekritu gultā. Paņēmu savu otru telefonu un ieslēdzu to. Atradu Anastasijas numuru un pasmaidīju. Tā būtu ļoti slikta ideja, ja es viņai pazvanītu. Es vēlējos dzirdēt meitenes balsi, bet tā būtu ļoti slikta ideja. Mans telefons sāka zvanīt, un es nejauši atbildēju. Fuck.
-Anastasij.- Ievilku elpu. -Sveika. Es tieši par tevi domāju.-
---
-Es tevi gaidu.- Nopūtos. Anastasija mani padara traku. Es nespēju būt ar viņu, bet nespēju arī pilnībā atteikties. Tas salauzīs mūs abus. Sadzirdēju rosību dzīvojamā istabā. Es negaidīju ciemiņus.
-Es zinu.- Pasmīnēju. -Man ir jāskrien. Es tev vēlāk atzvanīšu.- Nometu klausuli. Atvēru atvilktni un izņēmu lodes, tās ieliku ierocī. Kas atkal ir mani atnācis apciemot? Klusītiņām atvēru vaļā durvis. Kāds sēdēja dīvānā.
-Tā tava Anastasija ir skaista sieviete.- Vīrietis piecēlās kājās. Satvēru ieroci ciešāk. -Es nenācu tevi nogalināt.- Viņš pagriezās pret mani.
-Ko tev vajag?- Centos izlikties vienaldzīgs.
-Es ļoti vēletos atgriezt savu daļu naudas, ko Pablo man neizsniedza un tuvākais ceļš pie viņa esi tu. Zinu, ka viņam ir dēls, bet tu zini viņu attiecības.- Taisnība. Pablo nelepojās ar Samuelu.
-Nogalini mani un miers. Ko tur visu vilkt garumā?- Pasmējos.
-Zini, tavai Anastasijai ļoti patīk runāt ar svešiem cilvēkiem. Sapratu to, ka viņa nezin ar ko tu nodarbojies.- Vīrietis pasmaidīja. Viņš ignorēja manu teikto. -Neticēsi, bet viņai šausmīgi patīk runāt par tevi.- Sasodīts, Anastasij. Paskatījos uz kameru, kas atradās istabas stūrī, un ar pirkstu norādīju, lai nāk uz manu istabu.
-Es tev neiesaku tuvoties Anastasijai.- Paraustīju plecus. -Tu izdarītu lielu kļūdu, vecīt.- Istabā ielauzās mani kolēģi un savāca vīrieti aiz rokām. Viņš smīnēja.
-Tu par mani vēl dzirdēsi, Damian.- Noraidoši pakratīju galvu. -Esmu Alehandro. Priecājos iepazīties!-
---
Skatījos uz Anastasijas numuru. Es teicu, ka pazvanīšu viņai atpakaļ. Es to nevaru. Man ir jāliek viņa mierā. Viņa jau tā ir briesmās manis dēļ. Es izslēdzu telefonu un to ieliku atvilktnē. Paņēmu otru telefonu un uzspiedu Viktorijas numuru. Man vajadzēja beigt domāt par Anastasiju.
-Damian? Negaidīju, ka zvanīsi.- Es arī nedomāju, ka zvanīšu.
-Es vēlētos izmantot tavu pakalpojumu.-
--- 15+
Viņa satvēra rāvējslēdzēju un attaisīja to vaļā, novelkot man bikses. Sieviete uzspieda skūpstu uz mana kakla un sāka iet lejup. Viņa to darīja tik eleganti. Ne pa velti par viņu maksāja daudz.
