Liktenis

4. | Tuvāk

Es skrēju. Man kāds dzinās pakaļ tāpēc es nezināju kur es skrienu. Lai cik ātri es skrietu ar visu geparda ātrumu mani tomēr panāca. Mani noķēra kaut kāds tumšs tēls un smaidīdams sāka smacēt. Tad izvilka adatu un sāka kratīt...

Es pielēcu kājās ar aukstiem sviedriem. Mani izrādās modināja Mets.

"Piedod, es tevi nobiedēju?" viņš izklausījās uztraukts.

"N-nē..." es saprotot, ka viss ko redzēju bija sapnis atbildēju.

"Tu pielēci kājās, kā pārbijusies, " viņš noteica, "es tevi modināju, jo tev vajadzētu pēc iespējas ātrāk visu apgūt, ko vakar teicu."

"Labi, es tūlīt nākšu." es viņam atbildēju.

Kad viņš bija izgājis es apsēdos guļamvietā. Ko nozīmēja tas sapnis? Es bēgu, mani noķēra un spīdzināja. Kāpēc?

Labi. Viss. Man vajadzēja savākties. Mets gaida.
Es kaut cik savācu matus pēc gulēšanas, sakārtoju drēbes un izgāju ārā. Spriežot pēc saules augstuma bija tuvu pusdienlaikam. Mets kaut ko darīja apmetnes vidū. Kad piegāju tuvāk redzēju, ka viņš smiltīs ar kociņu zīmē kaut kādu apli ar mazākiem aplīšiem iekšā.

"Skaties. Lielais aplis ir visi gepardi kopā. Mazākajos tie sadalās baros. Kopumā ir zināmi 7 bari. Pa vienam katrā kontinentā, bet te kur atrodamies mēs ir 2 bari. Otrs ir mūsu kaimiņi. Katrs bars dzīvo vietā kurā ir atbilstošs klimats, jo gepardi puscilvēki nav tādi, kā dzīvnieki gepardi. Mēs un mūsu kaimiņu bars dzīvo savannā kā redzi, "Mets sāka stāstīt, "Kaut kas līdzīgs ir arī citiem puscilvēkiem, tikai ne visi dzīvo baros. Piemēram, lapsas dzīvo vienatnē un lapsu puscilvēku ir ļoti maz tā iemesla dēļ. Tev viss saprotams?"

"Jā." es atbildēju.

Mets tagad pagāja nedaudz nost no visiem apļiem un tos brīdi vēroja. Tad viņš turpināja:
"Gepardiem puscilvēkiem ir vairākas spējas un galvenā ir ātrums. Protams kā jau visiem kaķveidīgajiem laba redze gan naktī, gan dienā, saasināta oža un dzirde. Ātrums mums ir pats galvenākais, bet no tā ir atkarīga mūsu dzīvība. Mēs varam viegli noķert medījumu un bēgt no ienaidniekiem, bet cīnīties mēs varam tikai ar citiem gepardiem vai vājākiem dzīvniekiem. Par ēdienu runājot. Tikai kad mēs esam geparda formā, mēs varam ēst jēlu gaļu. Kad esam cilvēki protams jāgatavo. Es ceru, ka tev tagad nav par daudz informācijas"

Es atbildēju:
"Kad biju ēnu medniece man dažreiz vajadzēja vienā reizē pat vairāk iegaumēt, tāpēc tas nebūs par daudz. Īstenībā tas ir interesanti. Man nekad neko tādu nestāstīja par puscilvēkiem."

"Tad ko tev stāstīja?" Mets domīgi pajautāja.

Es paskatījos uz viņu un pamanīju to, un atbildēju:
"Man stāstīja, ka visi puscilvēki ir monstri kurus vajag iznīcināt. Pamatojums tam bija, ka jūsu senči uzbruka mūsējiem un jūs varat uzbrukt vēl tāpēc jūs vajag nogalināt."

Mets izskatījās nokaitināts, bet man atbildēja mierīgi:
"Skaidrs. Mēs neko neizdarījām, bet mūs par to grib nogalināt. Mēs viņus neaiztikām un to negribam arī tagad. Ēnu mednieki vienkārši grib sev vairāk teritorijas. Vai arī grib ar mums eksperimentēt. Kā mani tas kaitina..."

Man nebija ko teikt. Visu to laiku kad es biju ēnu medniece man stāstīja pilnīgu nepatiesību. Es nesaprotu kāpēc es ticu visam, ko Mets pasaka. Es ar viņu satikos tikai vakar un šodien jau tik daudz kas ir izmainījies.

"Pagaidām ar teoriju pietiks. Es tev parādīšu, kā notiek pāriešana geparda formā." Mets pēc klusuma brīža teica. Viņš atgāja par soli tālāk un... viņa ķermenis sāka izkropļoties. Viņa kauli pārbīdījās un daži palika mazāki, bet pēc sekundes viņa vietā jau stāvēja gepards. Es apmēram zināju, kā viss notiek, bet tik un tā biju izbrīnīta. Es piegāju tuvāk, bet gepards jeb Mets apsēdās, lai es viņu varētu apskatīt. Bija dīvaina sajūta redzēt īstu gepardu kurš nebēg prom un man arī neko nedara. Es neapzināti pastiepu roku, lai viņu paglaudītu, bet viņš palieca galvu uz sāna neļaujot to izdarīt. Tad galvā parādījās Meta balss:
"Ko tu dari?"

Es viņam skaļi atbildēju:
"Piedod, vienkārši tas liekas dīvaini."

Tad geparda vietā atkal stāvēja Mets. Viņš skatījās manī ar pētošu skatienu. Mēs jau atkal pa šo pazīšanās laiku skatāmies viens uz otru šādi un es nesaprotu kāpēc. Šoreiz viņš pirmais novērsās it kā atdzīvojās.

"Emm... kā tu to izdarīji? Kā tu tik ātri pārvērties? Vai tad tas nav sāpīgi?" es nolēmu pārtraukt klusumu.

"Kad ķermenis pierod tad sāpju nav. Lai to varētu izdarīt vajag iedomāties savu geparda tēlu. Smadzenes pašas sapratīs kāds tas tēls ir, tāpēc tu pārvērtīsies tieši tādā izskatā, kā redzēsi galvā. Lai to darītu ātri vajag trenēties. Pamēģini." viņš izvairīdamies no manu acu skatiena skaidroja.

Es tikai nosmīnēju. Kāds viņš tomēr var būt kautrīgs. Es mēģināju darīt to ko viņš teica. Es aizvēru acis, lai vieglāk koncentrēties un manu acu priekšā parādījās geparda tēls. Tas bija skaists ar gludu mirdzošu spalvu un zeltainām acīm. Pirms es kaut ko paspēju vairāk saprast es sajutu dīvainu sajūtu, tā it kā visi kauli izgrieztos uz otru pusi, bet man par brīnumu tas nebija tik traki kā domāju. Tas gandrīz nesāpēja, drīzāk bija nepatīkama sajūta un nepierasta. Kad atvēru acis mans skatupunkts bija zemāks un es redzēju visu daudz sīkāk. Es paskatījos uz rokām, bet protams ieraudzīju ķepas. Kad paskatījos uz augšu ieraudzīju Metu kurš tagad izskatījās garāks. Viņš mani pētīja ar domīgu un varbūt nedaudz izbrīnītu skatienu. Es pamēģināju pastaigāt. Kājas kustējās pašas man pat īpaši nevajadzēja domāt kuru no četrām ķepām likt pirmo. Es arī dzirdēju daudz labāk. Un oža man palīdzēja sajust to kas nāca ar vēju. Es mēģināju pārskriet pāri apmetnei, bet tas bija par maz. Tad es aizgāju atpakaļ uz centru pie Meta kurš mani visu laiku bija vērojis. Es galvā viņam jautāju:
"Lai pārvērsties atpakaļ par cilvēku vajag iedomāties savu cilvēka tēlu?"

Viņš skaļi atbildēja:
"Tieši tā."

Es mēģināju. Man smadzenēs uzplūda aina ar sevi un sākās pretējs process. Es cēlos uz augšu un jutu, kā kauli it kā aizgriežas uz to pusi kur viņi bija.

"Malacis. Ja godīgi es brīnos, kā tev sanāk tik ātri apgūt šo visu. Pat mazajiem gepardiem kuri ir puscilvēki no dzimšanas ne vienmēr tik labi sanāk no pirmās reizes." Mets mani paslavēja kaut gan es to pavisam negaidīju. Es pasmaidīju un jautāju:
"Kāpēc kad es biju geparda formā un runāju ar tevi galvā tu atbildēji skaļi nevis arī galvā?"

"Tāpēc, ka cilvēka formā runāt telepātiski aizņem vairāk enerģijas nekā geparda formā. Enerģija ir vienmēr jātaupa, jo nekad nezini, kas var notikt," Mets atbildēja, "tagad tev vajadzētu iemācīties medīt."