Liktenis

7. | Dziļās domas

Mēs gājām klusējot, līdz nonācām pie dīķa. Dīķis bija skaistā vietā. Apkārt dīķim bija dažādas puķes, bet no tām es atpazinu tikai tulpes, margrietiņas, vijolītes, pienenes. Bez puķēm bija vēl ziedoši pavasara koki. Pats dīķis bija tik dzidrs, ka visa apkārtējā atspulgs saplūda ar visu. Šeit es jutos, kā pilnīgi citā pasaulē. Ņemot vērā, ka blakus ir savanna, šis skats bija neticams.

"Pieej pie dīķa un paskaties savā atspulgā." Mets pateica un piegāja pie dīķa gaidot mani.

Es nesaprotoši uz viņu paskatījos, bet tomēr piegāju. Kad paskatījos savā atspulgā, es pārsteigta atlecu malā un pajautāju Metam:
"Tātad visiem gepardiem puscilvēkiem ir tādas acis?"

Viņš apstiprinoši pamāja ar galvu un atkal pienāca tuvu klāt. Mets pieliecās un maigi noskūpstīja mani uz lūpām. Es aizvēru acis un izbaudīju. Pamazām skūpsts pārvērtās aizvien kaislīgāks. Mets piespieda mani pie tuvākā koka un es iebraucu ar roku viņa matos. Tad mēs atrāvāmies saprotot, ka tas nedaudz par tālu aizgājis. Kādu laiku vienkārši vērojām viens otru.

"Mums vajadzētu turpināt iet uz priekšu." Mets noteica.

Viņš sāka iet uz priekšu ārā tuvāk mežmalai. Es sekoju.

Kamēr gājām es sāku domāt par to, kas nesen notika. Es biju apbrīnojusi Meta acis, pat nezinot, ka man ir tādas pašas. Un radās jautājums - kāpēc viņš mani speciāli aizveda pie tā dīķa, lai noskūpstītu? Kaut gan es pretoties nevarēju un negribēju. Es par Metu vēl daudz, ko nezinu, bet viņš mani tā it kā pievelk. Tagad arī skaidrs kāpēc viņš ne vienmēr skatās man acīs un pat ja paskatās, tad nespēj atrauties. Kad es vēroju savas acis atspulgā es pamanīju, ka tās ir vēl zeltainākas nekā Metam. Ko tas varētu nozīmēt? Un skūpsts... tas bija tik uzmanīgs sākumā, bet kad viņš saprata, ka es arī to gribu viņš vēl arī nelaida vaļā.
Domas jau gāja viena otrai pāri tāpēc nedaudz sapurināju galvu, lai koncentrētos uz teritorijas iegaumēšanu.

"Tev patika vieta, kuru rādīju?" Mets pēkšņi pajautāja.

"Tā bija skaista. Nekad nebiju redzējusi, ka kaut ko tādu var atrast savannas tuvumā." es atbildēju cenšoties nedomāt par skūpstu.

Tad Mets palēlinājis iešanas gaitu teica:
"Mēs esam pazīstami pavisam mazu laiku, bet es jūtos tā it kā es būtu pazinis tevi visu savu dzīvi. Piedod, ja tas skūpsts bija par ātru, es nevaru novērsties no tevis, kad paskatos acīs."

Arī tagad viņš skatījās vienīgi uz priekšu runājot, tāpēc es piegāju viņam priekšā, kas lika viņam jautājoši paskatīties uz mani. Es skatoties viņam acīs teicu:
"Tev nav jāatvainojas par to. Man ir tieši tā pat. Es vienmēr, kad redzu tavas acis nevaru novērsties, kā arī man ir sajūta, ka es pazīstu tevi visu savu dzīvi."

Es skatījos uz viņu mēģinot saprast vai nepateicu kaut ko nepareizi. Varbūt es tomēr arī pateicu, jo viņš klusēja. Savukārt viņa acīs es redzēju maigumu. Es nezināju, ko tagad darīt - atiet no Meta nost un iet tālāk teritorijai apkārt vai turpināt tā stāvēt un lūkoties viens otra dvēselē, cenšoties atrast atbildes, uz saviem jautājumiem.

META SKATUPUNKTS

Mēs gājām klusēdami uz priekšu. Es nezināju, ko darīt tagad, kā runāt ar Anniju. Varbūt viņai tas nepatika, bet varbūt patika. Kā man rīkoties?

Tad es ierunājos, lai kaut kā aizpildītu klusumu:
"Tev patika vieta, kuru rādīju?"

"Tā bija skaista. Nekad nebiju redzējusi, ka kaut ko tādu var atrast savannas tuvumā," Annija atbildēja.

Man likās, ka viņai tagad ir neērti ar mani runāt tāpēc es palēlināju iešanas gaitu un nolēmu atzīties:
"Mēs esam pazīstami pavisam mazu laiku, bet es jūtos tā it kā es būtu pazinis tevi visu savu dzīvi. Piedod, ja tas skūpsts bija par ātru, es nevaru novērsties no tevis, kad paskatos acīs."

Pēc pateiktā man kļuva neērti tāpēc es centos neskatīties uz Anniju. Bet tad viņa piegāja man priekšā, mēs apstājāmies un viņa tieši acīs skatīdamās teica:
"Tev nav jāatvainojas par to. Man ir tieši tā pat. Es vienmēr, kad redzu tavas acis nevaru novērsties, kā arī man ir sajūta, ka es pazīstu tevi visu savu dzīvi."

Viņas vārdi un tas, ka viņa tagad skatījās acīs tieši blakus, lika manai sirdij straujāk iesisties. Pār mani nāca apjausma, ka man viņa patīk. Tikai es nezināju, kā to izteikt vārdos. Man galvā vienā mirklī pārskrēja tik daudz domu. Es negribēju šo brīdi pārtraukt, bet zināju, ka visu dienu tā stāvēt nevarēsim. Tāpēc es izkustējos no vietas un nenovēršot savu skatienu no Annijas pacēlu viņu uz rokām līgaviņā. Mans ķermenis darbojās gandrīz pats no sevis. Es vēroju viņas reakciju un viņa bija pārsteigta, bet neiebilda. Es nezināju ko viņa domāja, bet jutu, ka viņa ir ar mieru.

ANNIJAS SKATUPUNKTS

Mēs brīdi stāvējām skatoties viens uz otru, kad Mets nenovēršot acu skatienu pacēla mani. Es biju pārsteigta kaut gan sapratu, ko viņš taisās darīt. Es neiebildu, jo tam visam vienkārši nevarēju pretoties. Dziļi sirdī es jutu, ka tas ir vajadzīgs kaut kam noteiktam, bet nevarēju saprast, kam. Kamēr viņš mani mierīgi nesa es piekļāvu galvu viņa plecam un viņš piekļāva mani sev tuvāk. Es jutu Meta smaržu, viņa sirdspukstus. Pie viņa bija tik labi, un es sajutu mieru.

Tā kā līdz apmetnei nebija tālu jāiet mēs atnācām ātri. Bija pusdienlaiks. Es pamanīju, ka gazele, kuru es biju nomedījusi iepriekš un bija atstāta vēlākam, bija saulē gandrīz izcepusies, bet tam tagad nebija nozīmes. Es jutos tik mierīgi un labi, ka man nekas cits nelikās svarīgi. Bija dīvaini, ka kaut kas tāds notiek dienas vidū, bet arī tam nebija nozīmes.

Mets uz brīdi apstājās un paskatījās uz mani it kā jautādams "Vai esi gatava?". Es viegli pamāju ar galvu. Viņš iegāja savā guļasvietā un saudzīgi nolika mani guļus.

Es viņu pievilku sev klāt un noskūpstīju, bet viņš atbildēja skūpstam un piespiedās klāt man vēl ciešāk. Es ar roku iebraucu Meta matos, bet viņš maigi glāstīja manu otru roku. Es apviju savas kājas ap viņa vidukli neļaujot neļaujot aiziet uz ko viņš atbildēja padziļinot skūpstu. Mana roka palīda zem puiša krekla un kaut kādā veidā krekla vairs nebija. Viņš pasmīnēja un piecēlās sēdus velkot līdzi mani, tā viņš bija uz ceļiem un es viņam sēdēju uz kājām, ka mana galva bija augstāk. Tad Mets atstāja arī mani bez krekla un mēs atkal apgūlāmies. Tad mēs beidzot atbrīvojāmies no drēbēm.