Es pamodos un sajutu kaut kādu zālīšu smaržu. Strauji piecēlos skatoties apkārt. Man blakus bija Hloja, kura kaut ko darīja pie plauktiņa. Tagad sapratu, ka mēs esam viņas guļamvietā, bet kas ar mani notika?
Hloja pagriezās pret mani un teica: "O, tu jau pamodies. Kā jūties?"
"Tagad es jūtos labi, bet kas ar mani notika? Šī ir tava guļamvieta jeb mītne?" es sāku uzdot jautājumus.
Hloja iesmējās: "Es pagaidām nezinu, kas ar tevi notika. Jā, šī ir mana mītne. Kad mēs sarunājāmies, tu pēkšņi noģībi. Mets teica, ka tev no rīta bija slikti, ka varbūt jūs vakar sliktu gazeli ēdāt."
"Jā, man no rīta bija nelabi un pirms zaudēju samaņu arī palika nelabi un reiba galva. Es tagad sāku šaubīties, ka tā ir ēdiena vaina," es uztraukusies stāstīju.
Hloja domīgi manī vērās, kamēr es stāstīju. Tad viņa atkal pagriezās pret savu plauktiņu un paņēma mazu grāmatiņu.
Kādu brīdi to lasījusi, dziedniece pievērsās man: "Man ir aizdomas, kas tā par problēmu, bet pagaidām es gribu tevi novērot. Tas noteikti nav nekas slikts."
Man arī bija nojauta par ko viņa runāja, bet es par to ļoti negribēju domāt. Pēc Hlojas atļaujas es izgāju ārā. Uzreiz ar acīm sāku meklēt Metu, bet nekur viņu neredzēju. Ejot uz savu guļamvietu ielūkojos Meta mītnē, bet arī tur viņa nebija, tātad viņš bija ārpus apmetnes. Es iegāju savā guļamvietā un apsēdos, lai apdomātu visu.
Man bija nelabi vienu reizi, kas varētu būt no gazeles, bet ja otru reizi man bija nelabi un es vēl noģību, tad tā jau noteikti nav gazeles vaina. Man pagaidām nav nekādas nojausma, kāds tam visam varētu būt iemesls. Es papurināju galvu izmetot no prāta ārā visas uztraucošās lietas un, piecēlusies izgāju ārā.
Mets jau bija atgriezies ar 3 antilopēm un tagad sarunājās ar Hloju. Man bija tik dīvaini redzēt vēl kādu šajā apmetnē, izņemot Metu. Es piegāju pie viņiem un no aizmugures apskāvu Metu, kurš laikam nepamanījis manu klātbūtni nedaudz satrūkās, bet uzreiz atslāba. Viņš ar savām rokām apņēma manējās, savukārt es piespiedu galvu viņa mugurai.
"Hehe, ko es redzu!" Hloja izsaucās, kas lika mums ar Metu negribīgi atrauties vienam no otra.
Es, ejot Hlojai garām, papliķēju pa plecu, teikdama: "Iesaku tev to labāk ignorēt ja negribi nepatikšanas."
Hloja teatriāli nobijās: "Apsolu, ka tagad būšu uzmanīgāka, barved'!"
Es uz viņu pašķielēju. Pirmo reizi man tiešām uzradās sajūta, ka esmu šeit savā ziņā pārāka. Es pagriezos un devos antilopju virzienā, kuras atradās aiz Hlojas. Pārvērtos par gepardu un uzjautrināti paskatījusies uz abiem pārējiem sāku ēst.
"Skaties, Met, kāda bezkauņa! Grib visu bez mums apēst!" Hloja iesaucās un metās pie otras antilopes, pa ceļam pārvēršoties par gepardu.
Mets iesmējās un arī ķērās klāt ēšanai. Ēdot, es varēju tuvāk papētīt Hlojas geparda formu. Tā bija savādāka nekā Metam. Protams katram gepardam ir savas īpašās iezīmes, bet Hlojai bija kaut kas īpatnējs. Viņas kažoks saulē savādi mirdzēja un izdalīja siltumu arī tādu, kā... mierinājumu.
"Kaut kas notika?" es pamanīju, ka Mets skatās manā virzienā un tikai tagad sapratu, ka es esmu parstājusi ēst.
"Nekas, es vienkārši aizdomājos," atbildēju un turpināju ēst.
"Tev patīk mans geparda izskats?" Hloja pašķiebusi galvu jautāja.
Viņa piecēlās un lielīgi izstiepās, izrādot savu ķermeni visā augumā. Es viņu noignorēju un turpināju ēst.
Mēs paēdām un Hloja ar Metu aizgāja aplūkot teritoriju. Lielākoties Mets gribēja kaut ko tur parādīt. Es no, tā saucamās "pastaigas", atteicos un tā vietā paliku apmetnē šo to pamainīt.
Kad viņi bija aizgājuši es sāku ar savu guļamvietu. Iegāju tajā un iznesu salmus, kuri bija gultas vietā. Nesu tos uz tumšāko apmetnes stūri, kur plānoju izveidot miskasti. Kad gāju atpakaļ, lai paņemtu vēl salmus es apstājos apmetnes vidū un iedomājos to pilnu ar gepardiem no sava bara. Es iedomājos kā viņi dara savus darbus, piemēram, sargi stāv pie ieejas, mācekļi klausās un vēro, ko māca skolotājs, kā mazākie spēlējas un aukle cenšas tos savaldīt un kā es visu novēroju, ieturot kārtību. Es novērsos un gāju atpakaļ uz savu guļamvietu, lai izvāktu pārējos atkritumus.
Kad biju to izdarījusi, gāju pameklēt kaut ko labāku par salmiem gultas ierīkošanai. Ar laiku arī visas pārējās gultas derētu pārveidot, un vislabāk būtu ja sanāktu uztaisīt īstas cilvēku gultas. Es gribētu, lai šī apmetne kļūtu par mazu ciematiņu. Prātodama par nākotni, atradu lielus zarus. Žēl, ka nebija cimdu, bet nācās ar plikām rokām nest tos uz savu guļamvietu. Atnesu zarus un pēc tam atradu sausāku zāli, lai nevajadzētu bieži mainīt. Apgūlos izmēģināt gultu. Tagad tā bija daudz ērtāka, daudz maz cilvēcīgāka. Tad es uzmeistaroju slotu no salmiem, kuri bija man gultas vietā, sasienot tos ar puķes kātu, kurš bija diezgan stingrs. Jācer, ka slota neizjuks. Ar jauno slotu izslaucīju savu mītni. Tagad tā bija tīrāka. Derētu vēl kādu plauktiņu pielikt, bet sienas bija no zariem. Tomēr man ienāca ideja, kā to varētu izdarīt. Es atkal izgāju no apmetnes un tās tuvumā sāku meklēt lielākus zarus, kurus varētu iestiprināt starp sienu zariem. Žēl, ka nav nekādu telefonu, es tad varētu pateikt, lai Mets un Hloja pameklē kaut ko mežā. Tā kā neatradu nevienu derīgu zaru, devos atpakaļ iekšā apmetnē. Ejot uz savu guļamvietu man nedaudz apreiba galva, bet es tam nepievērsu uzmanību. Mana guļamvieta tagad izskatījās daudz labāk no iekšpuses un nospriedu, ka vajadzētu to pašu uztaisīt arī Hlojas un Meta guļamvietās ja viņi piekritīs. Varbūt arī pārējās guļamvietās. Tagad man vairs nebija nodarbes, tāpēc, gaidot Metu un Hloju atgriežamies, nolēmu aplūkot pārējās guļamvietas.
Mets man vienreiz rādīja un stāstīja, kuras mītnes ir mazuļu, mācekļu, senioru, sargu. Nolēmu sākt ar sargu guļamvietām, kas kopumā bija trīs. Iegāju vienā no tām un tā izrādījās lielāka nekā sākumā šķita. Tajā bija divi mazi plauktiņi, kuri jau gandrīz krita nost un četras gultas. Tādas pašas bija pārējās divas sargu mītnes. Mācekļu guļamvietas bija divas un viņas īpaši neatšķīrās no sargu mītnēm, ja tikai izņemot to, ka tās bija mazākas. Senioru guļamvieta bija viena un tajā bija četras gultas un viens plauktiņš, kurš arī likās drīzi nokritīs. Uz plauktiņa bija kaut kādi medikamenti. Mazuļu mītne visa bija klāta ar pūkām, visdrīzāk, lai jaunuļi nesasistos trakojot. Tajā bija arī nelielas paštaisītas rotaļlietiņas. Šī mītne mani ļoti pievilka. Tā likās gaiša un silta, un omulīga.
No domām mani izrāva Meta un Hlojas tuvojošās balsis. Es izgāju viņiem pretī.
"Jau noilgojies pēc mums ja?" Hloja, jokodamās jautāja.
"Man vienkārši vairs nav ko darīt," es atteicu.
Pēkšņi man atkal palika nelabi, es paskrēju prom no pārējo acīm. Kad atgriezos Hloja ar Metu mani uztraukti vēroja.
Tad viņi saskatījās un Hloja jautāja: "Tu neiebilstu ja es veiktu tev pilnu pārbaudi?"
Es nedaudz apjukusi uz viņiem paskatījos. Viņi kaut ko slēpa? Vai varbūt viņi zināja, kas man par problēmu, tikai neteica to man?
Es brīdi padomājusi, atbildēju: "Labi. Es tikai ceru, ka jūs neko neslēpjat."
Hloja mani pavadīja līdz savai guļamvietai, kur mani burtiski no galvas līdz kājām pārbaudīja. Laiciņu viņa parakņājās savā grāmatiņā, kamēr es gaidīju kādu atbildi.
Beidzot dziedniece aizvēra grāmatiņu un pagriezusies pret mani teica: "Es zinu par pareģojumu, kā jau lielākā daļa apkārtējo. Mēs pa ceļam aprunājāmies ar Metu par tavu problēmu un nonācām pie viena secinājuma. Arī tagad tevi pārbaudot, manas aizdomas apstiprinājās."
Viņa brīdi paklusējusi, teica: "Tu esi stāvoklī."
أنت تقرأ
Liktenis
عاطفيةKas notiek, kad pēkšņi ir piespiedu kārtā jāsāk pilnīgi jauna dzīve, nezināmā vietā, jāmācās visu no jauna un, it kā ar to nepietiktu, jākļūst par vienu no tiem, kurus tu agrāk iznīcināji? Annijai to visu nāksies pārdzīvot, bet ar to viss nebeigsie...
