Liktenis

12. | Laiks

Man, izdzirdot jaunumu no Hlojas, pavērās mute no šoka. Es biju tik pārsteigta, ka nebeidzu blenzt uz viņu, ka dziedniecei jau kļuva neērti.

"Un, kas man tagad jādara? Viss būs labi? Man bail..." es, atguvusies no šoka, sāku bērt vārdus.

Hloja paņēma manas rokas savējās un mierinoši teica: "Viss būs kārtībā, tu taču zini, ka neesi pirmā tāda meitene pasaulē! Tikai puscilvēkiem tas notiek nedaudz savādāk. Tā kā tevī ir divas puses - gepards un cilvēks, tad tev ir jāizvēlas, kurā formā pavadīsi visu grūtniecības, laiku."

Tad viņa brīdi apdomāja sakāmo un turpināja: "Geparda formā, grūtniecības laiks ir īsāks, vieglāks un bērni augs ātrāk, jo viņi piedzims kā gepardēni. Bet tam ir arī mīnuss tāds, ka tos būs grūtāk mācīt pārvērsties nākotnē. Cilvēka formā viss ir otrādi. Ja tu izvēlies cilvēka formu tad tev vajadzēs gaidīt 9 mēnešus, bet ja geparda formu tad tikai apmēram 3 mēnešus."

Es sāku prātot, kas būtu labāk. Mūsu bars sastāv no 3 puscilvēkiem, kas ir ļoti maz. Es gribētu savu pirmo bērnu kā cilvēku, bet...

Hloja iztraucēja manas domas piebilstot: "Aizmirsu pateikt, ka pat ja tev tagad ir viens bērns... vēderā, tad geparda formā pārvēršoties viņi var kļūt vairāk tāpēc, ka gepardiem dabiski viens bērns ir reta parādība."

Es nedaudz apjuku. Kā tas iespējams?

"Es zinu, ka tas izklausās ļoti dīvaini vai neiespējami, bet tā tas strādā. Ne velti mūs sauc par PUScilvēkiem," Hloja vēl teica un tad laikam gaidīja manu atbildi.

Tātad. Mums ir vajadzīgs lielāks bars, ja mani bijušie kolēģi nolemtu atkal uzbrukt. Es kā cilvēks neizprotu tam jēgu. Man agrāk bija gandrīz pilnīgi vienalga par dzīvniekiem, bet tagad, kad manī ir arī geparda daļa viss ir citādāk. Tā geparda daļa man saka priekšā, ka draud lielas briesmas nākotnē, tāpēc mums ir vajadzīgs lielāks bars. Es arī sāku apjaust savu lomu kā barvede, tāpēc man pirms kaut ko darīt ir viss kārtīgi jāpadomā. Man ir jādomā par nākotni un savu baru.

"Tu izlēmi kādā formā pavadīsi šo laiku?" Hloja jau nepacietīgi jautāja.

Es vēl brīdi apdomāju vai mans lēmums tiešām ir pareizs un atbildēju: "Geparda. Manuprāt mums pēc iespējas ātrāk vajag lielāku baru."

Viņa viltīgi pasmaidīja: "Gudri, gudri, bet tas nozīmē, ka pēc tam tu plāno vēl bērniņus?"

"Hloja!" es iesaucos.

Mēs iesmējāmies. Mēs izgājām no Hlojas guļamvietas un tur mūs gaidīja Mets, pēc sejas varēja saprast, ka viņš ir ļoti noraizējies.

Viņš, ieraudzījis mani, pieskrēja klāt un cieši apskāva, sakot: "Es nobijos."

Es atbildēju apskāvienam, cenšoties to izdarīt tik pat stipri, bet Mets palika stiprākais.

Šī visdrīzāk ir uz laiku pēdējā reize, kad es cilvēka formā esmu kopā ar Metu. Pēc tam vajadzēs apmēram 3 mēnešus būt par dzīvnieku.

"Ko tu izlēmi?" Mets jautāja atraujoties no apskāviena.

Visdrīzāk viņš jau visu zina.

"Es izlēmu būt," es iesāku, un pēc sekundes klusuma turpināju, "es izlēmu būt geparda formā. Man šķiet tā būtu labāk šajā situācijā."

Mēs, klusēdami skatījāmies viens otram acīs. Ar acs kaktiņu pamanīju, kā Hloja ieiet savā guļamvietā, atstājot mani un Metu divvientulībā. Es nesapratu vai man būtu kaut kas jāsaka vai arī labāk nepārtraukt šo klusumu, līdz Mets to pārtrauca, sakot:
"Labāk pārvērties, jo ātrāk, jo labāk. Tev pašai vieglāk būs."

Viņš pieliecās maigi noskūpstot manas lūpas. Bija tāda sajūta, ka mēs atvadamies kaut gan es zināju, ka nekur projām neiešu. Mēs negribīgi atrāvāmies un es pārvērtos.

Es pacēlu galvu uzlūkojot Metu. Viņš pieliecās un mani paglaudīja, kas man radīja dīvainas, bet patīkamas sajūtas. Pār muguru pārskrēja skudriņas. Jocīgi, bet Mets mani glauda pirmo reizi.

Es piecēlos un iegāju pie Hlojas. Viņa mani pamanīja.

"Hehe, tu tagad būsi mazs mīļš kaķītis, man nevajadzēs mājdzīvnieku," viņa pasmējās un pieliecās mani paglaudīt.

Meta glaudīšana man bija pieņemama, bet Hlojai es neļaušu par mani zoboties. Atrāvos no dziednieces rokas un neapmierināti ierūcos.

"Nu beeeidz! Esi labs kaķītis," viņa žēli ievaidējās.

Es viņai galvā teicu, veltīdama dusmīgu skatienu: "Tagad tu mani 3 mēnešus taisies kaitināt, ja? Un ko ja nākotnē tas pats būs ar tevi?"

Sajutusi manu balsi, Hloja atbildēja: "Labi, labi, kaķīt! Tikai nekod, labi?"

Viņa iesmējās, bet es pagalam nokaitināta izgāju ārā. Aizstampāju uz savu guļvietu nedaudz pagulēt, jo tāpat darāmā nebija.

Iegāju un, pārdomādama visu Hlojas iepriekš teikto, aizmigu.

*

*

*

Pienāca kārtējā diena geparda formā. Jau bija pagājuši gandrīz trīs mēneši, kopš es uzzināju par sevi jaunumus. Es jutos ļoti nogurusi un neizgulējusies, jo pagājušajā naktī nevarēju aizmigt. Vēders bija kļuvis smagāks un darāmā gandrīz vispār nebija. Mets ar Hloju man jau pēc divām nedēļām bija aizlieguši medīt. Labi, ka lielākā daļa jau ir pagājusi un ir palikusi apmēram nedēļa un man sāk palikt bail.

Es beidzot piecēlos un izgāju ārā no savas guļamvietas. Samiedzu acis no spožās saules gaismas. Tagad vasarā vēl arī bija karsti, kas visu būšanu padarīja vēl grūtāku. Pamanīju Metu un smagi piegāju klāt. Pieglaudos viņa kājai un apgūlos blakus, smagi elpodama.

"O, tu jau pamodies," viņš noteica un paglaudīja mani, "kā jūties?"

Es atliecu galvu un paskatījos uz viņu kājām gaisā, galvā sakot: "Ne visai viegli un man ir karsti."

Mets klusu iesmējās, kas bija reta parādība. Varbūt viņš bieži smaidīja, bet viņa smiekli bija kas īpašs, tāpēc es izbaudīju katru reizi no visas sirds. Uz brīdi biju daļēji pateicīga, ka esmu geparda formā, jo dzirde tagad ir daudz reiz labāka.

Puisis vēl mani viegli un maigi glaudīja apsēdies blakus. Es labsajūtā piemiedzu acis. Mēs kādu laiku tā izbaudījām viens otra klātbūtni, līdz apmetnē ienāca Hloja, nesdama kaut kādu saišķi. Visdrīzāk atkal kaut kādas zālītes.

Pirms nedēļas mēs trijatā uzlabojām Hlojas un Meta guļamvietu, uztaisot līdzīgas gultas un nostiprinot "plauktiņus" kā man, un paplašinājām katru guļamvietu. Pēc tam vēl līdzīgi izdarījām ar pārējām guļamvietām. Tagad jau tās izskatās kā veselas istabas un apmetnē šķiet palika mazāk brīvās vietas.

Mēs ar Metu piecēlāmies. Un es piegāju pie Hlojas, sveicinot pamāju ar asti uz ko viņa atbildēja ar galvas mājienu. Viņa iegāja savā guļamvietā. Es dziedniecei, sekoju un garlaikoti vēroju, kā viņa visu sakārto. Mets palika kaut ko ārā darīt, šķiet tīrīt apmetni.

Es apgūlos nedaudz pa gabalu no Hlojad, jo palika neērti sēdēt. Jau tik bieži redzēju, kā viņa darbojas ap savām lietām, ka gandrīz visu zināju, kur un kas atrodas.

Jau gandrīz aizmigu, kad pēkšņi sajutu asas sāpes. Es nevarēju nekoncentrēties, lai pievērtu Hlojas uzmanību, bet viņa mani pamanīja. Viņas mierīgo sejas izteiksmi strauji nomainīja uztraukums un panika. Viņa pieskrēja pie manis un nometās ceļos. Ar ausu galu sadzirdēju kā viņa sauc Metu, kurš iemetās iekšā istabā. Viņi par kaut ko satraukti runāja, bet sāpes visā ķermenī neļāva neko saklausīt. Divatā Hloja ar Metu uzcēla mani uz lapām, kuras kalpoja, par ārstēšanas vietu.

Kāpēc vienmēr visam jānotiek tik negaidīti?