Liktenis

17. | Mistērija

"Saimon? Kāpēc..." es iesāku, bet viņš strauji pietuvojās un apņēma ciešā apskāvienā.

"Annija! Es domāju, ka ar tevi nezin ko izdarīja! Ejam mums jābēg!" Saimons bēra vārdus un vilka mani projām.

"Kāpēc?" es izrāvos no puiša tvēriena un jautāju, "Kāpēc mums jābēg kaut kur?"

Viņš pagriezās pret mani un teica: "Vai tad tu nesaproti? Tevi pārvērta par puscilvēku un tu biji prom gandrīz sešus mēnešus! Ko viņi ar tevi izdarīja? Ko nozīmē tas, ko viņi teica kaujā?"

Es pasmaidīju un mierinoši uzliku savu roku uz Saimona pleca: "Ar mani viss ir labākajā kārtībā. Es...es tagad esmu barvede tam baram ar, kuru mēs cīnījāmies. Ejam uz manu apmetni un mēs tev visu izstāstīsim. Tev jādzird patiesība."

Brīdi Saimons tikai vēroja mani, it kā cenzdamies saprast vai es neesmu arī kaut kāda trakā. Bet tomēr viņam nebija citas izvēles tāpēc viņš sekoja man.

Es pārvērtos par gepardu un nogaidoši palūkojos uz puisi. Viņš bija nedaudz apmulsis, bet tomēr laikam saprata manas domas un pārvērtās par lapsu. Tas viņam tik ātri kā man nepadevās, kas nozīmē viņš par tādu kļuva nesen.

Nu jau bija pavisam tumšs un pārējie noteikti uztraucas, tāpēc bija jāpasteidzas. Es gribēju ātrāk visu viņam izskaidrot, jo neizskatījās, ka viņš pats gribēja kļūt par puscilvēku, un es zināju, ka Saimonam var uzticēties.

Netālu no apmetnes Saimons apstājās. Es arī apstājos un jautājoši palūkojos uz viņu.

Puisis pārvērtās un teica: "Es vai tad drīkstu tā iet iekšā? Viņi ļauj? Pie tam es esmu ēnu mednieks..."

Es arī pārvērtos un pārtraucu viņa monologu: "Es tev ļauju iet iekšā. Tu esi mans draugs tas nozīmē pārējie tev neko neizdarīs."

Kādu brīdi, Saimons vēl nepārliecināti, nodūris galvu stāvēja, bet tomēr viņam nebija citas izvēles un viņš sekoja man iekšā.

Visi bija savās mītnēs. Bet Hloja laikam sajutusi manu smaržu izskrēja ārā un cieši apskāva.

"Mēs domājām, ka ar tevi kaut kas notika! Kur tu tik ilgi biji..." viņa atrāvās no apskāviena un tikai tad tikai pamanīja Saimonu man aiz muguras.

"Kas viņš tāds?" Hloja neapmierināti, bet ziņkārīgi jautāja.

"Viņš... viņš ir ēnu mednieks. Mans labākais draugs. Es gribēju viņam visu izskaidrot, bet sapratu, ka jāiet mājās, tāpēc atvedu viņu līdzi. Pēc viņa pārvēršanās ātruma sapratu, ka viņš tikai nesen kļuva par puscilvēku," es sāku skaidrot arī palūkojoties uz pašu Saimonu.

Viņa sejā parādījās smaids, kad es Hlojai teicu, ka viņš ir mans labākais draugs. Toties Hloja šķiet vēl vairāk neapmierināta bija.

"Skaidrs...es saprotu, bet manuprāt tas tomēr ir bīstami," dziedniece teica un pievērsās Saimonam, "kad tu kļuvi par puscilvēku?"

Puisis sāka nervozēt, bet uzreiz atbildēja: "Vakar vai aizvakar."

"Tad tu pats īsti nezini?"

"N-nē."

Hloja turpināja viņu izprašņāt, bet es iegāju mazuļu migā, kur visi saldi gulēja ieskaitot Metu. Uz šo skatu nevarēja nepasmaidīt, bet nācās modināt puisi.

Tiko atvēris acis viņš brīdi mirkšķināja līdz ko atjēdzās un uzmanīgi piecēlās.

Mets palūkojās apkārt un teica: "Vēlu gan tu atpakaļ. Kaut kas notika pa ceļam vai jūs ar Felicitu vienkārši aizpļāpājāties?"

Es nervozi atbildēju, ko Mets protams pamanīja: "Es... mums ir ciemiņš. Viņš ir mans sens draugs. Īstenībā - labākais draugs kopš bērnības. Es viņu satiku pusceļā no apmetnes, bet cik sapratu viņu pārvērta par puscilvēku pret paša gribu, tāpēc izlēmu atvest."

Mets ieinteresēti klausījās.

"Skaidrs. Bet kāds ir viņa dzīvnieks? Tas tomēr bija bīstami..." Mets brīdinošā tonī noteica.

"Lapsa, bet es viņu tiešām labi pazīs-... pazinu. Jau gandrīz pusgads pagājis kopš pēdējo reizi karā viņu redzēju."

Mets brīdi domīgi vērās man pretī.

"Tas ir tas, kuram tu toreiz centies turēties tuvāk?"

Es pamāju ar galvu. Laba Metam atmiņa, laikam tiešām es viņu pazīstu par maz. Mani pārņēma vēlme viņu apskaut. Un kaut vai tas bija ne vietā es to izdarīju. Cik mierinoši bija klausīties viņa sirdspukstus...

"Mūs laikam gaida," Mets, maigi izrāvies no apskāviena, teica.

Mēs izgājām ārā no migas un ārpusē bija krietni aukstāks gaiss. Uz ādas pat uzmetās zosāda. Nācās vien brīnīties, kā tik siltajā savannā varēja būt tik auksti.

Līdz ko Saimons mani ieraudzīja, viņa pleci uzreiz atslāba, bet pamanījis Metu man sekojam, tie atkal saspringa.

"Nu tad beidzot!" Hloja izsaucās un apķēra mani ap pleciem, vezdama uz savu guļamvietu.

Mets mums sekoja, bet Saimonam nekas cits neatlika, tādēļ arī sekoja.
Iegājuši visi iekšā sasēdāmies. Es biju starp abiem puišiem, bet Hloja šeit bija kā karaliene. Viņa uzspēlēti cēli apsēdās savā gultā, kamēr mēs sēdējām uz zemes. Nesaprotu kāpēc tāda izrādīšanās.

Visi iesaistoties sarunā izstāstījām Saimonam ar ko viss sākās un beidzās. Visu to laiku viņš uzmanīgi klausījās novēršot skatienu no mums visiem, jo īpaši no manis, kad stāstījums aizgāja līdz gepardēniem. Kaut kas man pēc tā nelika mieru visu atlikušo sarunas laiku. Saimona acīs pavīdēja... naids? Greizsirdība? Skumjas? Es pat nevarēju atšķirt visas tās emocijas.

Kad tikām līdz vietai, kur es satieku Saimonu bija jāsāk stāstīt viņam.

Viņš iesāka: "Es jau nezinu vai man vispār var kādam tagad uzticēties un vai jūs uzticaties man. Es tomēr arī biju viens no tiem, kuri nogalināja jūsu baru, bet es par jums zināju tikpat cik Annija tajā laikā. Tātad. Kad kaujas beigās Annija tika... aizvesta mūsu komandieris dažiem izdeva pavēli jums sekot un es biju viens no tiem. Jums sekojot meža vidū mans ķermenis pēkšņi apstājās pret manis paša gribas. Tad es sajutu kādu no mugurpuses mani satveram un pēdējais ko atceros ir adatas sajūta kaklā," puisis to sakot pielika pirkstu pie minētās vietas, "kad es pamodos es gulēju sūnās saulainā vietiņā. Tā it kā es būtu izdomājis pagulēt diendusu. Pieceļoties sajūtu asas sāpes pa visu ķermeni un sajutu stipru izsalkumu. Neko no iepriekš notikušā es nevarēju atcerēties, tāpēc vienkārši gāju meklēt ko ēdamu. Meklējot ēdienu es pēkšņi sajutu stipru zaķa smaržu un kauli visi it kā izgriezās uz otru pusi. Pēc tam viss notika ļoti strauji. Es skrēju zaķa virzienā, noķēru un sāku ēst. Tikai kad izsalkums tika remdēts es attapos un nobijos sajūtot, ka stāvu uz četrām kājām. Pēc kāda laika es tomēr sapratu, ka esmu dzīvnieks un pie tam lapsa. Vēl pēc kāda laika sapratu, kā tikt atpakaļ cilvēka formā. Kad kļuvu par cilvēku atgriezās arī atmiņas līdz vietai, kur man iedūra kaut kādu adatu. Lai cik ļoti centos kaut ko atcerēties nevarēju neko atcerēties, kas būtu noticis starp to un pamošanos. Pēc tam es vienkārši klaiņoju apkārt līdz satiku Anniju."

Mēs visi Saimona stāstu ne reizi neiztraucējām līdz Hloja ierunājās, iztraucējot tik skaļo klusumu:
"Tā ir kaut kāda mistērija."