Liktenis

19. | Kas notiek?

Mēs izgājām ārā no tumšā un dziļā stūra atkal nonākot gaišumā, kas tagad šķita žilbinošs.

"Nevēlaties palikt nedaudz ilgāk un paciemoties?" Felicita pārvērtās par cilvēku un jautāja.

Mēs ar Metu izdarījām to pašu un es atbildēju: "Nē, bet tuvākajās dienās varētu, ja tev nav iebildumu."

"Man iebildumu nav! Es gaidu jūs katru dienu. Atceraties, ka esat man īpaši ciemiņi," viņa ar smaidu sejā teica.

Es viņai uzsmaidīju pretī.

Mēs atvadījāmies un devāmies katrs uz savu pusi. Felicita savā mītnē, bet mēs ar Metu - uz savu apmetni.

Pa ceļam, ejot cauri meža daļai, man atmiņā uzplaiksnīja vakardienas vakars, kad es satiku Saimonu, arī atsaucot atmiņā šī rīta strīdu.

Nonākuši apmetnē pie ieejas stāvēja Saimons. Pamanījis mūs viņš nozuda apmetnē.

Mēs iegājām iekšā un pārvērtāmies par cilvēkiem. Hloja uzreiz izskrēja no mazuļu migas.

"Nu? Ko tā Felicita gribēja? Kas jums jādara?" viņa sāka izprašņāt mūs.

Mēs pastāstījām visu cik iespējams sīki.

"Hmm... Felicitas apmetnei nekad vēl neviens nav tik atklāti uzbrucis. Tad jau tas ir tiešām nopietni," viņa pabraucīja zodu.

"Man šķiet, ka viņa kaut ko slēpj, bet varbūt man vienkārši liekas," Mets noteica.

Iznāca Saimons no sargu migas un sāka nākt mūsu virzienā.

Es demonstratīvi aizgriezos un Mets uz mani jautājoši paskatījās.

Saimons piegāja un jautāja šķiet visiem mums: "Cik ilgi tad es drīkstu šeit palikt?"

"Pēc iespējas uz mazāku laiku," es ātri atbildēju.

Tagad Mets kopā ar Hloju uz mani jautājoši paskatījās.

"Kāpēc uz pēc iespējas mazāku?" Hloja, uzsverot pēdējo vārdu, jautāja.

"Tā nav tava darīšana," es atcirtu un izgāju no apmetnes.

Es tagad sajutos, kā mazs bērns, kurš nevēlas klausīt vecākus, bet man bija vienalga. Es biju priecīga par Saimona satikšanu un tad viņš runā tādus vārdus par to ko pavisam nezina. Gan jau viņš ar laiku sapratīs, bet... varbūt es tiešām esmu pārāk bērnišķīga? Varbūt vajag vienkārši izrunāt to divatā ar Saimonu nevis kā muļķei skriet?

Es jau biju aizskrējusi līdz vietai, kur Mets mani pirmo reizi noskūpstīja - pie skaistā dīķa. Es pārvērtos par cilvēku un uz sejas to atceroties uzplauka smaids. Šī vieta bija nomierinoša. Te varēja visu mierīgi apdomāt.

Es apsēdos un atspiedos pret tuvāko koku. Pēkšņi man kakla sānā sāka niezēt it kā ods būtu iekodis. Ar roku sāku taustīt un "koduma" vietā sajutu mazu adatiņu. Galva sāka griezties un viss pārvērtās tumsā.

META SKATUPUNKTS

"Tā nav tava darīšana," Annija atcirta un izgāja no apmetnes.

Saimons nosprauslājās un aizgāja pretējā virzienā - uz viņa pagaidu istabu.

"Vēl naktī viss bija labi pa kuru laiku viņi sastrīdējās?" es jautāju Hlojai, kura tikai noskatījās uz apmetnes izeju.

Tad viņa pasmaidīja un atbildēja: "To es nezinu, bet gan jau tiks paši galā."

Pateikusi to dziedniece aizgāja uz savu mītni un pazuda tajā.

Es nopūtos un izgāju no apmetnes. Tuvojās pusdienlaiks, tāpēc vajadzēja dabūt kādu ēdienu.

Izgāju no apmetnes un pārvērtos gatavs meklēt, kad nāsīs ieplūda Annijas smarža. Tātad viņa nav tālu.

Es sekoju smaržai, pavisam aizmirstot, ko patiesībā biju gribējis darīt. Varbūt man sanāks ar viņu parunāt un pārliecināt aprunāties ar Saimonu. Es nevēlos, lai viņi strīdētos.

Palēnām ejot pakaļ Annijas smaržai es aizgāju līdz... dīķim. Tam pašam dīķim, kur es pirmo reizi viņu noskūpstīju. Tātad viņa ir bijusi šeit.

Pēdējais smaržas pavediens palika pie koka, kur arī beidzās, bet pašas Annijas tur nebija. Ja viņa būtu aizgājusi smarža turpinātos.

Es centos atrast - varbūt man ir problēmas ar ožu? Nē, es skaidri jutu meitenes maigo aromātu līdz nonācu šeit, bet te viņš arī izgaisa kā nebijis. Kaut kas nav labi, tikai es nesaprotu, kas tieši...

Desmit minūtes pavadījis meklējumos ap dīķi un tā apkārtni es izlēmu par to pateikt Hlojai. Sirds jau sāka sisties, kā traka milzīgā uztraukuma dēļ, kurš pārņēma visu ķermeni.

Kaut kas pavisam nav labi...

ANNIJAS SKATUPUNKTS

Visa apkārtne bija kā miglā tīta. Es lēniem, neveikliem soļiem gāju uz priekšu. Es nesapratu uz kurieni es eju un, kur es es esmu. Ķermenis kustējās automātiski it kā es nemaz nebūtu tajā. Apstāties bija ļoti grūti, tomēr uz brīdi tas tomēr izdevās, līdz kājas atkal sāka kustēties un neļāva apstāties. Es jutos kā pārāk reālā sapnī, kurā es vienkārši eju uz priekšu, nezinādama uz kurieni.

Es lēnām pacēlu galvu cenšoties saprast, kur esmu, bet daudz nesanāca ieraudzīt, jo visur bija migla. Migla bija vairāk manā galvā nevis apkārt. Cenšoties atcerēties kas notika pirms tam sāka sāpēt galva. Sāpes pieņēmās spēkā ar katru nākamo soli līdz es vairs neizturēju un nokritu uz kaut kā auksta.

Pēdējais ko nodomāju bija - labi, ka esmu geparda formā, kad viss atkal iekrita tumsā pirms es kaut ko atcerējos.

*
*
*

"Nu labi, bet ko mums ar viņu darīt, Džeik?" kāda nepazīstama balss skanēja tālumā.

Tai atbildēja kāda zema balss: "Ļaujiet man apdomāt situāciju! Mums vajadzētu pagaidīt līdz šī meitene atmostas."

Saruna turpinājās līdz es lēnām izlēmu atvērt acis. Skatiens bija izplūdis vēl pāris sekundes līdz es varēju kaut ko saskatīt.

"O, skatieties! Viņa mostas," pirmā balss ierunājās un pārējās uzreiz apklusa.

Es lēnām pacēlu galvu un aplūkojos apkārt.

Es gulēju uz aukstas tumšas klints un man apkārt bija sasēdušies trīs vīrieši un tālāk aiz viņiem... koijots.

Pirms es kaut ko sapratu viens no tiem ierunājās: "Kas tu esi un ko dari mūsu teritorijā? Tev nav zināms, ka bez brīdinājuma tā vienkārši ne..."

Viņu pārtrauca viņam blakus sēdošais: "Ne tik ātri."

"Klausos, barved," tas kurš tika pārtraukts teica un pazemīgi nolieca galvu.

Es nekustīgi pusguļus gulēju uz aukstās klints un neko neteicu, kamēr prāts vārījās no pūlēm atcerēties kā es šeit nokļuvu un kas vispār esmu. Centieni piecelties sēdus bija veltīgi, jo pie katras kustības galva plīsa no sāpēm.

Tas kurš tika nosaukts par barvedi, tagad lēnām pietupās manā līmenī un lēnām jautāja: "Kas tu esi un ko tu šeit dari?"

Es klusējot skatījos viņa tumši zilajās acīs, kas šķietami dega zilās liesmās.

Tad viņš atbildi nesagaidījis pieliecās vēl tuvāk un atkārtoja: "Es jautāju vēlreiz - kas tu esi un ko tu šeit dari? Labāk būs ja atbildēsi godīgi."

Es beidzot pavēru muti, lai iesāktu runāt: "E-es neko neatceros...es nezinu..."

"Tu vari neizlikties par muļķi un atbildi godīgi manam jautājumam," viņš teica.

"Es saku godīgi, es neko neatceros. Ne to kas esmu, ne to ko šeit daru!" Es jau ar asarām acīs atbildēju.

Viņš samiedza acis, bet beigās teica: "Labi, izskatās, ka tu nemelo. Seko mums."