Liktenis

20. | Neziņa

Es lēnām piecēlos un devos pakaļ puisim.

"Tu tiešām neatceries kā te nokļuvi? Varbūt atceries kaut kādas pārvērtības vai kaut ko tamlīdzīgu?" puisis jautāja un palūkojās uz mani.

Es noraidoši papurināju ar galvu.

"Vismaz vārdu savu atceries?"

"Jā... Annija," es beidzot varēju kaut ko atbildēt.

"Skaidrs. Es esmu Džeiks, mēs esam puscilvēki. Puscilvēkiem ir spējas pārvērsties par vienu dzīvnieku un tās nododas tālāk paaudzēs. To kāds ir cilvēkam dzīvnieks ir atkarīgs no bara vai vecākiem ja dzīvnieki nedzīvo barā. Man ir aizdomas, ka tu arī tāda esi, bet es neko nevaru uzzināt kamēr tu esi zaudējusi atmiņu," viņš skaidroja, bet es klusējot devos viņam aiz muguras.

Pēc kāda laika mēs nonācām pie alas. Atšķirībā no aukstās klints ala likās silta pat ja varbūt tā īstenībā nebija.

"Šeit ir mūsu mājas. Ala ir ļoti dziļa tāpēc vietas pietiks vēl vienam iemītniekam," viņš noteica un jau devās iekšā.

Es viņu apstādināju un jautāju: "Vai tad es šeit dzīvošu?"

"Jā, vismaz kamēr es kaut ko uzzināšu," Džeiks pateica un devās iekšā.

Man nebija citas izvēles, tāpēc devos arī iekšā.

Kādu laiku ejot, ala kļuva aizvien šaurāka un šaurāka līdz jau vajadzēja gandrīz rāpot, līdz tā atkal izpletās un pārvērtās gandrīz vai veselā pilī.

Apgaismojums te bija ļoti niecīgs, bet man par brīnumu es visu redzēju ideāli.

"Esam klāt kā redzi," Džeiks noteica un piecēlās, "paliec šeit, es tūlīt atgriezīšos."

Viņš aizgāja un es paliku ar vienu no diviem koijotiem, kuri nāca ar mums.

Es sajutos pavisam neērti un muļķīgi. Es neko neatceros par sevi, bet mani šeit tā vienkārši uzņēma. Varbūt viņi plāno kaut ko ar mani darīt? Tikai ko tieši...

Es aplūkoju savas drēbes cerībā kaut mazumiņu atcerēties. Domā! Kur tu dabūji šīs drēbes? Kad bija pēdējā reize, kad bija virsū citas drēbes?

Es uzdevu sev dažādus jautājumus, bet mana atmiņa bija biezā miglā un cenšoties kaut ko atcerēties viss sāpēja divkārt vairāk.

"Laba diena, aizmārša!" kāda balss mani izrāva no pārdomām.

Es palūkojos tajā virzienā un tur nāca Džeiks ar man nepazīstamu cilvēku. Bet varbūt arī pazīstamu, tikai es to neatceros.

"Em... Labdien!" es atbildēju.

Labi, ka vismaz atceros kā runāt.

"Tātad, tu tā pēkšņi visu aizmirsi un nejauši iekļuvi mūsu teritorijā?" nezināmais bez jebkāda ievada uzreiz ķērās pie tēmas.

"Es tiešām neko neatceros. Katru reizi, kad cenšos atcerēties vismaz ko ēdu pēdējo reizi man nekas neizdodas," es skaidroju.

Viņš aplūkoja kaut kādus papīrus savās rokās un tad turpināja izjautāt: "Kādas tev ir izjūtas, kad tu mēģini kaut ko atsaukt atmiņā?"

"Man ir sajūta, ka viss ir miglā un, kad šķiet esmu tuvu kādai atmiņai man sāk nežēlīgi sāpēt galva."

"Hmm... nāc man līdzi," vīrietis pateica un uz papēža atgriezies devās uz turieni no kurienes atnāca.

Džeiks pa šo laiku bija kaut kur pazudis.

META SKATUPUNKTS

Ienācis atpakaļ apmetnē vajadzēja aplūkot gepardēnus, jo Annijas vēl nebija.