Liktenis

21. | Emocijas

"KO?" es iesaucos un pielēcu kājās, bet uzreiz apsēdos atpakaļ gultā.

Es tāpat neko nevarēju izdarīt. Es neko nezinu. Prāta dziļumā es kaut kas esmu, bet viss ir biedējoši biezā miglā.

"Un kādu laiku arī tevi novēros, katru dienu būs pārbaudes, jo jebkurā brīdī tava atmiņa var atgriezties..." Džeiks domīgi noteica.

"Kāpēc jūs esat tik laipni pret mani - tādu kura pati nezina kas ir?"

"Varbūt tev šķiet, ka mēs esam laipni, bet es īstenībā vienkārši cenšos būt piesardzīgs, tieši tā iemesla dēļ, ka es jūtu - tu esi kaut kas īpašs, bet tev ir izdzēstas visas atmiņas," tad viņš palūkojās uz mani ar cietu skatienu, "ja kaut kas notiek tur ir zvaniņš uz tā galdiņa - piezvani un kāds atnāks," Džeiks norādīja uz zvaniņu un aizgāja.

Es esmu kaut kas īpašs? Muļķības! Es pat nevarēju sevi nosargāt kā beigās es pilnīgi neko neatceros izņemot savu vārdu.

Varbūt mani kāds sazāļoja un atmiņas ar laiku atgriezīsies? Bet varbūt man ir smaga trauma, kas tika izārstēta, bet atmiņas pazuda... Nē, tik smagā gadījumā es neatcerētos pat savu vārdu. Bet tad kā es nokļuvu uz klints pavisam svešā vietā?

Man ir tik daudz jautājumu uz kuriem nevar atbildēt pilnīgi neviens.

META SKATUPUNKTS

Saimons šokēti manī raudzījās: "Nopietni? Tad mums jāiet meklēt, tūlīt pat," viņš piecēlās un jau taisījās doties laukā no migas, bet es viņu apturēju.

"Un kā tu domā viņu meklēt?" es jautāju, turot savu roku uz viņa pleca.

"Es izmeklēšu kaut vai visu pasauli, katru valsti un katras valsts akmeni, lai atrastu savu labāko draudzeni," Saimons pēc dažiem mirkļiem klusuma beidzot atbildēja ar pārliecību savā balsī.

Kopš Annija iepriekšējā vakarā atveda Saimonu, es vēlējos būt pret viņu viesmīlīgs un laipns, respektējot Saimonu kā manas meitenes labāko draugu un bērnības draugu. Bet, lai cik es centos, man sirds dziļumā visu laiku kaut kas dūra un tagad - pēc Saimona vārdiem - sāka durt vēl vairāk. Kaut kas manī lika neuzticēties Saimonam.

"Un cik tu labi pazīsti apkārtni? Cik tu sen kļuvi par puscilvēku? Cik labi tu kontrolē sevi? " es, cenšoties apspiest dusmas, jautāju.

Saimons turpināja mierīgi stāvēt un teica tikpat mierīgā balss tonī: "Ja nevar iet tagad, kad varēs? Ja es esmu vainīgs pie tā ka viņa pazudapazuda, tad kas man ir jādara? Varbūt vari tad mani iemācīt?"

Viņš izteica pēdējos vārdus un viņa miers izzuda, tā vietā stājoties panikai, kas mani nezin kāpēc sadusmoja vēl vairāk.

Lai nepateiktu liekus vārdus, es izgāju ārā no Saimona pagaidu mītnes un devos uz mazuļu migu. Pirmo reizi pa visiem šiem mēnešiem es izjutu dusmas.

Es iegāju mazuļu migā un pirmais ko ieraudzīju bija haoss. Gepardēni auga ļoti strauji un ar katru dienu tie kļuva aizvien aktīvāki. Vienīgi Lūsija vienmēr tikai noskatījās uz mūžīgo haosu, ko sastrādāja viņas māsas un brāļi.

Es skatoties uz viņiem nevarēju vien beigt smaidīt. Dusmas pamazām pārgāja.

ANNIJAS SKATUPUNKTS

Skaļš klauvējiens izrāva mani no īsā miega, kurā biju ielaidusies pašai nemanot. Negaidot manu atbildi istabā ienāca čirkaina meitene. Apmēram manā vecumā.... mirkli! Cik man ir gadu? Atkal galva sāka sāpēt cenšoties to atcerēties.

"Sveika! Tu esi tā jauniņā šeit? Mums tikko pavēstīja, ka mums ir jauns bara loceklis. Pēc tam man lika tev izrādīt apkārtni, lai tu iejustos, tāpēc - ejam!" meitene nobēra vārdus un izvilka mani no gultas pirms es paspēju visu aptvert.

"Starp citu mani sauc Jasmīna. Kā tevi? Ā, pareizi tu taču neko neatceries par sevi. Žēl, ka tā, tad tu varētu pastāstīt par sevi vairāk. Nekas, tad runāšu es..." meitene, kuras vārds ir Jasmīna, nebeidza vien runāt, vedot mani gar alas sienām un visdažādākajām ejām, rādot un stāstot.

"Tātad šī bija tikai alas ziemeļu un austrumu daļa. Redzēji kā tās atšķiras? Ala ir ļoti liela un bars arī ir milzīgs. Mums ir brīnišķīgs barvedis, bet viņš ir arī stingrs," Jasmīna ar sajūsmu stāstīja.

"Kāpēc jūs barvedi nesaucat vārdā?" es pēkšņi iedomājos, bet diemžēl arī izteicos skaļi.

Jasmīnas sajūsma uzreiz pazuda, tās vietu ieņemot sašutumam: "Mums nav atļauts saukt viņu vārdā, un par to var pat izmest no bara. Vai tad to vēl neviens neteica?" tad viņa pieliecās man tuvāk un teica, "tu vai tad zini viņa vārdu?"

Es pamāju ar galvu.

Jasmīna pakratīja ar pirkstu: "Tagad, ja tu zini viņa vārdu, neiesaku skaļi izteikt to. Vienkārši pieņem likumus, jo mēs visi tos ievērojam."

Es vēlreiz pamāju ar galvu.

Jasmīna turpināja man stāstīt un radīt, bet es - skatīties un klausīties. Viņas raksturs man kādu atgādināja, tikai cenšoties atcerēties, kuru tieši man viņa atgādina, galva sāka sāpēt. Kā jau vienmēr. Šķiet, ka vajadzēs pie sāpēm pierast un iesākt dzīvi no jauna. Es atceros visu, ko mācījos skolā, bet neatceros, kā es mācījos un kas mācīja. Ironiski. Es atceros skolas vielu labāk nekā to, kad pēdējo reizi ēdu un ģērbos.

Pēc kāda laika es atgriezos iepriekšējā istabā, kura tagad bija mana. Tā kā man nebija savu personīgo mantu un man teica, ka varu darīt ko gribu šajā istabā, es sāku iekārtot jau šeit esošās lietas pa savam.

No sākuma vajadzēja visu iztīrīt un es atradu sausu lupatu ar kuru izslaucīju visus plauktus un skapīšus kā arī virsmas. Būtu protams bijis tīrāks ar mitru lupatu, bet jāpateicas par to kas ir. Mani būtu varējuši tā arī atstāt tur uz aukstas klints, man svešā vietā, ar zaudētu atmiņu.

Mani visu laiku nepameta sajūta, ka šī noteikti nav vieta kurā man tagad būtu jāatrodas, bet ja es iešu ārā no šīs alas es tālu nekur nenonākšu. Laikam tad ir jāsamierinās un jāpaliek dzīvot šeit. Varbūt kāds atklās kāpēc es zaudēju atmiņu, bet varbūt man izdosies to atklāt pašai? Es nevaru atbildēt uz pilnīgi nevienu savu jautājumu.

Pārdomājot visu, pašai nemanot, pār vaigu klusu notecēja asara un tikpat klusu nokrita uz grīdas. Acis, kuras iepriekš vērās tukšumā, tagad bija aizmiglojušās un pār vaigiem jau tecēja divas straumes.

Es nometu lupatu un ielīdu gultā, cerot, ka jau ir nakts un neviens nenāks iekšā.

Bet tomēr kāds iegāja un kas ir vēl sliktāk tas bija Džeiks. Lai viņš neredzētu manu noraudāto seju, es to paslēpu segā un izlikos, ka guļu. Atlika vien klausīties.

"Es zinu, ka tu neguli, jo dzirdēju kā raudi," Džeiks teica.

Kad es neizrādīju nekādu reakciju, viņš nopūtās un pienāca tuvāk teikdams: "Kā tu jūties? Kāpēc raudi?"

Viņa jautājumi mani pārsteidza un es noņēmu segas aizsegu, lai puisi redzētu. Viņa seja bija stingra, bet līdzjūtīga. Tajā nebija izsmiekla vai kaut kā tamlīdzīga.

"Ja tevi interesē kā es jūtos, tad es jūtos drausmīgi, ņemot vērā, ka es neatceros gandrīz pilnīgi neko par sevi un vēl tagad esmu visiem problēma," es viņam atbildēju, cenšoties valdīt asaras.

"Kāds teica, ka tu esi problēma?" viņš mierīgā balss tonī man jautāja nākamo jautājumu.

"Nē, bet es tā jūtos, jo man šķiet šeit nav mana vieta. Man tagad vajadzētu būt kaut kur citur..." es atbildēju pirms balss aizlūza.

"Tu neesi nevienam problēma un ja tu būtu mēs tevi būtu atstājuši gulēt turpat uz klints malas. Ja tev kāds pasaka, ka tu esi problēma vai kaut ko tamlīdzīgu, tad uzreiz meklē mani. Es šeit esmu galvenais," viņš noteica ar nelielu smaida ēnu.

"Tagad man jāiet un ar labu nakti, bet rīt es tev parādīšu vienu īpašu vietu, kurā ir bijis tikai retais šīs alas iedzīvotājs," viņš noteica.

"Paldies un ar labu nakti!" es Džeikam pateicu pirms viņš izgāja.

Arī Džeiks man kādu atgādina, bet es protams nevaru atcerēties kuru. Ir jācer uz labāko. Džeika vārdi mani bija nomierinājuši un es varēju aizmigt.