Liktenis

23. | Iejušanās

Es pēkšņi atmodos no spožas gaismas un strauja enerģijas pieplūduma. Es apsēdos, bet iepriekšējais ārsts mani noguldīja atpakaļ.

"Viss labi. Tu pēkšņi iekriti bezsamaņā, tāpēc tagad esi šeit," viņš mierināja.

Tagad es atcerējos, ka Jasmīna man stāstīja par gepardiem puscilvēkiem, man nežēlīgi sāka sāpēt galva un es izslēdzos.

"Jasmīna stāstīja, ka viņa tevi apmācīja, bet vienā mirklī tu saķēri galvu rokās un nokriti. Pēc tā viņa pasauca barvedi un viņš tevi atnesa uz šejieni," es pamāju ar galvu apstiprinot, ka viņa teiktais ir patiesība, "vai tu atceries par ko Jasmīna tev stāstīja tajā brīdī?" ārsts uzmanīgi pajautāja.

"Viņa man stāstīja visu to puscilvēku būšanu un man sāka sāpēt galva, kad viņa..." es aprāvos jo no galvas pēkšņi pazuda īstais vārds un, cenšoties to atrast, sāpes atgriezās.

"Viņa stāstīja par lapsām, jums - koijotiem, vanagiem, laivām un vēl daudziem citiem, bet galva sāpēja pie viena konkrēta un jo vairāk viņa par viņiem runāja, jo stiprākas sāpes bija," es pateicu visu ko varēju.

"Gepardi?" ārsts izteica vienu vienīgu vārdu un sajūta tiešā nozīmē bija it kā man iesistu ar baļķi.

Es saķēru galvu rokās, cerot, ka tas palīdzēs, bet protams nepalīdzēja.

"Tā jau domāju..." ārsts nopūtās un tad paskaidroja man, "man ir nojausma, kas tu esi, bet pilnīgi viss vēl nav zināms."

"Jūs domājat, ka es esmu viena no gepardiem?" es jautāju, saprotot uz kurieni saruna ved.

Es gribēju uzzināt par sevi. Atgūt atmiņas vienalga kas es biju.

"Visdrīzāk, bet vairāk es nevaru atklāt tev," ārsts īsi noteica un ar rokas mājienu parādīja, ka es varu doties prom.

Es izgāju un līdz ko durvis aiz manis aizvērās, Jasmīna bija klāt.

"Nu, ko teica? Kas notika? Es ceru ka es kaut ko neizdarīju nepareizi..." viņa likās tiešām uztraukusies.

Es viņai uzsmaidīju un teicu: "Paldies par rūpēm, bet es tiešām neko nesaprotu. Laiks visu parādīs."

Mēs tagad devāmies tālāk un Jasmīna šoreiz centās pavisam neaizskart gepardu tēmu, kaut gan ik pa brīdim viņus bija nepieciešams pieminēt, kā piemēram stāstot par koijotu - gepardu seno karu. Jasmīnas stāstījums bija īss, bet par spīti galvassāpēm no tā vārda es gribēju uzzināt vairāk. Jasmīna noraidīja manus līgumus, sakot, ka negrib lai es atkal noģībstu, tāpēc mēs tēmu aizvērām pavisam.

Diena jau tuvojās beigām, bet man vēl vajadzēja ap staigāt apkārtni ārpus alas.

"Ir jau vakars... kā būs ar ārpusi?" es jautāju Jasmīnai.

"Aha! To tev gribēja parādīt barvedis. Labāk neatsakies un dari to. Tas ir liels gods," viņa sajūsmināti teica.

Tikmēr es galvā atkārtoju to brīdi, kad Džeiks man iepriekšējā vakarā teica, ka kaut ko parādīs. Pie tam tas ir kas tāds, ko citi izņemot Džeiku nav redzējuši.

*
*
*

Es gulēju savā istabā, savā gultā kārtējo reizi, mēģinot meklēt pavedienus, kas mani varētu aizvest pie atmiņām. Jau sāka apnikt, ka es neatceros tik vienkāršas lietas kā, piemēram, pēdējie mēneši. Ko es tajos darīju? Kur es dzīvoju?

Mani no pārdomām izrāva Džeika balss, kurš ienāca istabā: "Ejam, es tev beidzot parādīšu."

Viņš īsi pateica un uzreiz devās ārā. Es viņam sekoju.