Liktenis

25. | Strīdi

META SKATUPUNKTS

Nākamajā dienā es vedu Saimonu medībās. ajā lietā viņam gāja daudz labāk. Laikam tāpēc, ka agrāk medīja ko citu...

"Malacis. Tu būsi sagādājis mums pusdienas. Tagad ejam," es viņam teicu, kad viņ atgriezās jau ar ceturto gazeli.

"Bet is vai tad nebūs par daudz? Man ķiet kamēr mēs apēdīsim, viņas sabojājies saulē stāvot," Saimons teica.

"Padomā loģiski, mēs taču nemedījām tik daudz, lai viņas vienkāri atstātu vēlāk bojāties." es nedaudz aizkaitināts teicu.

Saimons apklusa pamanījis to. Un tā mēs klusējām līdz nonācām atpakaļ apmetnē.

Apmetnē es iegāju savā migā nedaudz apdomāt, ko darīt tālāk. Kā mums izglābt Anniju? Mūsu apmetnes tuvumā ir divas koijotu apmetnes no kurām viena lielāka un otra mazāka. Visdrīzāk Annija ir lielākajā, jo mazākā neuzdroinātos mums tik vienkāri ādi uzbrukt pat ja mēs palaik esam mazākumā. Ja viņa ir lielākajā apmetnē, tad tikt pie viņas būs daudz grūtāk, jo sardze ir ļoti stingra.

Nekas tāds nebūtu noticis ja nebūtu uzradies tas Saimons. Viņa dēļ tagad tik daudz problēmu... nē, varbūt tomēr tā arī vajadzēja notikt. Man ir nojauta, ka is ir tikai sākums kaut kam... kaut kam kas tagad slēpjas mūsu ādā.

Es izgāju no savas istabas un gāju aprunāties ar Hloju. Es izstāstīju, kur manuprāt varētu būt Annija un viņa piekrita, ka tā ir visticamākais variants.

"Zināt, kur atrodas Annija ir labi, bet vai tev ir kaut nojausma kā tur tikt?" Hloja jautāja, kārtodama savas zālītes.

"Pagaidām nē. Bet es atceros kad biju maziņ biju par tālu aizklīdis un tiku līdz koijotu apmetnei. Mamma bija ļoti dusmīga uz manis, jo manis dēļ gandrīz sākās kar. Mani bija noķērusi sardze un es biju iekā... alā, bet kā mēs tur iegājām vai izkļuvām es neatceros. Laikam viņi neļāva man toreiz redzēt to, kā nekā es biju un esmu ienaidnieks," es stastīju ko atcerējos.

Hloja ar smīnu sejā teica: "Es neko tādu neatceros, bet liekas tev bija jautri."

Mēs abi pasmējāmies.

Tad dziedniece atgriezās pie tēmas: "Mums galvenais ir nesākt paniku citādi viss ieilgs. Es vakar vakarā atradu grāmatiņu ar slēptajām zāļu receptēm un tur bija kaut kas teikts arī par īm, kuras visdrīzāk tika pielietotas Annijas nolaupīanā. Tur bija teikts, ka atmiņas var arī neatgriezties nekad un palīdzēt atgriezt atmiņas var jebkas kas ir saistīts ar konkrētā cilvēka dzīvi. Vai varbūt kaut kas līdzīgs. Otrs variants ir, ka zāles darbojas tikai kādu laiku. Bet kur variants darbojas uz pacienta ir atkarīgs no tā imunitātes un zāļu devas. Tomēr pats labākais ir tas, ka atmiņas var atgriezt jebkurā laikā un neatkarīgi no tā kur variants izmantots."

"Tas var ļoti palīdzēt. Mūsu baram paveicies ar tādu dziednieci kā tu, Hloja!" es viņai teicu.

Hloja atmeta ar roku un atteica: "Mana skolotāja bija labāka..."

*
*
*

Pēc kāda laika mēs visi paēdām un tad bija mana kārta skatīties, lai gepardēni nepazustu.

Viņi visi auga neticami strauji, kas bija brīnums pat priek puscilvēkiem. Viņi visi jau brīvi varēja skriet, tāpēc es nolēmu viņus izlaist ārā no mazuļu migas. Lūsija, kā jau vecākā, uzdroinājās pirmā iziet, vēl atskatoties uz manis vai to tieām drīkst darīt. Pēc viņas sekoja arī pārējie, uzmanīgi izbāot savas galvas ārā no migas. Pēc kāda laika visi skraidīja apkārt tiei tāpat kā migā un jutās pilnīgi droi.

Liekas pēc vienas vai divām dienām kāds no bērniem jau varēs veikt pirmās pārvēranās rituālu, un visdrīzāk tā būs Lūsija.

Hloja izgāja no savas migas un nesteidzīgi piegāja, un apsēdās man blakus. Mēs abi bijām geparda formā, tāpēc dziednieces balss noskanēja manā galvā: "Jau drīzi varēs veikt rituālu, vai ne?" Būtu labi ja līdz tam laikam Annija būtu eit. Tas ir svarīgs pasākums."

Es viņai atbildēju: "Bet kā man viņai palīdzēt? Kā man Anniju dabūt ārā no tās alas?"

ie divi jautājumi tomēr bija vairāk veltīti man paam sev. Manas smadzenes visu laiku riņķoja ap o tēmu, cenoties atrast risinājumu.

"Bet mums vēl taču nav zināms, ka Annija ir tiei lielājā koijotu mītnē. Protams ir pierādījumi tam dai, bet tie var būt arī maldinoi. Padomā arī par to," Hloja pēkņi nepārliecināti izteicās, bet mūsu sarunu iztraucēja Saimons, kur nupat izgāja no savas migas pēc diendusas.

Viņam bija ļauts nedaudz atpūsties.

"Ko jūs eit darāt? Un kāpēc gepardēni ārā?" viņ, piegājis pie manis un Hlojas, jautāja.

Es pārvērtos par cilvēku un atbildēju: "Mēs cenamies risināt problēmu pie kuras vainīgs esi arī tu."

Es pats nedaudz izbrīnījos par savu atbildi un Saimons vēl vairāk par manu pēkņo niknumu.

"Annija pati uzvedās bērniķīgi aizbēgot viena no apmetnes, zinot ka ir barvede," Saimons atbildot izcēla pēdējo vārdu, it kā pie tā būtu visa vaina, "bet varbūt arī viņa tā uzvedās tāpēc, ka jūs nolēmāt pēkņi viņu eit ieslodzīt un padarīt par kaut kādu barvedi. Pie visa klāt vēl piespiedāt kļūt par tikko satikta vīriea meiteni. Un kā, lai man nebūtu pretenziju?"

Pēc iem vārdiem man galvā bija tikai viens vārds - nogalināt. Es pārvērtos par gepardu un nedomādams metos virsū Saimonam, kur izskatījās noēlojami, cenoties pārvērsties. Hloja apturēja mani pirms es paspēju kaut ko izdarīt.

Tad viņa pārvērtās par cilvēku un izskatījās ne pa jokam nokaitināta: "Jūs abi tagad uzvedaties vēl bērniķīgāk! Met, nomierinies! Un tu, Saimon, sāc domāt ko runā! Tu neko nezini, lai varētu ādi spriest. Vēl jo vairāk ja esi nupat ieradies eit un galīgi mūs nepazīsti."

Mans veselais saprāts atgriezās pie domāanas un es nedaudz, tomēr nokaunējos par savu rīcību tikko.

Saimons ķiet vēlējās vēl kaut ko izmest no savas mutes, bet oreiz tomēr paklusēja.

Es pārvērtos par cilvēku un aizgriezos, lai vairs neteiktu neko. Varbūt Saimonam arī bija daļa taisnības. Viss notika strauji un Annijai bija pēkņi jāizvēlas ko darīt, bet viņa varēja arī atteikties. Viņa tomēr piekrita, kas daudz ko maina un tādējādi viņa netika piespiesta pie visa ī.

Hloja, redzot, ka mēs vairs neesam agresīvi noskaņoti, pateica Saimonam tiei to par ko es tikko pats domāju vēl, beigās piebilstot: "...varbūt tu arī varētu izdarīt kaut ko vairāk un palīdzi atrast risinājumu."

Tad viņa pastāstīja Saimonam par zālēm, kuras visdrīzāk ir tikuas izmantotas uz Annijas un es vēlāk pievienojos sarunai, un pastāstīju par savu nelielo bērnības piedzīvojumu.

"Traki gan," Saimons visu noklausījies atbildēja, "ēnu medniekiem ir līdzīgas zāles, bet to darbība beidzas pēc 24 stundām."

Tad viņ kādu laiku vienkāri sēdēja kaut ko pāromādams.

Tad Saimons beidzot ierunājās: "Es zinu, ka tā ir traka ideja un ļoti bīstama, bet ja tu," viņ norādīja uz mani, "tiki ārā diezgan labi un ar tevi neko ļaunu nedarīja, tad varbūt tie koijoti nemaz nav tik slikti un pasaudzēs arī...kādu no iem gepardēniem?" viņ norādīja uz aiz mums skraidoajiem bērniem.

Mēs ar Hloju šokēti uz viņu paskatījāmies.

"Tev galīgi nav prāta?!" Hloja izsaucās, tagad pati jau gatava mesties Saimonam virsū.

Tagad arī es viņu apturēju: "Bet padomā pati, mums diemēl nav citas izejas. Mēs nekādi nevaram nomaskēties, lai pai iekļūtu koijotu alā. Lai cik smieklīgi tas tagad neizklausītos, Saimonam oreiz ir taisnība."

Hloja aizkaitināti uz mums abiem blenza, bet tomēr piekrita, ka citas izvēles nav.

Mēs izvēlējāmies Lūsiju kā mūsu spiegu, jo viņa ir vecākā un saprātīgākā.

Tagad parādījās cerība.