Liktenis

29. | Bars

Nākamā diena ne ar ko neatšķīrās no citām. Treniņš, treniņš, pārbaude, brīvais laiks. Bet ar ko atšķīrās šī diena? Manas atmiņas bija atpakaļ un galvassāpes bija uz pusi mazāk jūtamas nekā iepriekš. Kāds atvieglojums. Bet tagad es daļēji vēlējos, lai manas atmiņas būtu pazudušas, jo tagad es visu laiku uztraucos par to kā iet Lūsijai, kā tikt atpakaļ savā apmetnē un pie tā visa jāseko līdzi savai uzvedībai. Man bija jātēlo, ka es esmu tā pati Annija, kura šeit nejauši iekļuva un viss ko viņa zina no savas visas dzīves ir viņas vārds un lietas ko mācījos skolā.

Šodien Simonam bija plānotas citas lietas tāpēc mani pārbaudīja tikai Džeiks.

"Man prieks redzēt, ka esi tik ātri apguvusi visu," Džeiks likās apmierināts.

"Visu?" es pārjautāju.

"Jā, visu mūsu pamata apmācību. Un tas bija diezgan ātri," puisis apstiprināja, "tas ko tu darīsi tālāk ir tava izvēle. Bet viena no izvēlēm ir manis piedāvāta. Vai tu vēlies pievienoties mūsu baram?"

Es apjuku: "Bet man pat nav koijota spēju vai kaut kas..."

"Tā nav problēma, ja vēlies es tev došu daļu no savām spējām. Tas ir iespējams," Džeiks teica.

Tagad es paliku pavisam mēma, bet uzreiz atcerējos. Es taču pati arī nepiedzimu kā gepards, bet spējas man tika nodotas un es tās ieguvu no iepriekšējās barvedes. Ja Džeiks man piedāvā dalīties ar savām spējām tas nozīmē... spējas var kādam citam nodot tikai barveži.

Bet es nezināju ko darīt. Koijoti un gepardi izjūt naidu viens pret otru jau kopš dzimšanas, kas nozīmē tas viņiem ir jau dabā. Un ja manī būs gan gepards, gan koijots tad iznāks, ka es ienīstu pati sevi. Bet varbūt tieši otrādi man sanāktu apvienot koijotus ar gepardiem un izbeigt šo naidu.

"Kāds ir tavs lēmums?" Džeiks raudzījās manī ar savu dziļo, tumšo skatienu.

"Tas ir... negaidīts piedāvājums. Man vajadzīgs nedaudz laiks, lai apdomātu," es atbildēju.

"Protams. Dodu tev laiku līdz rītdienai, " Džeiks pienāca man klāt nenolaižot skatienu no manis un, maigi uzliekot roku uz mana vaiga, vēl piebilda, "apdomā to kārtīgi, jo pēc tam atpakaļ ceļa nebūs jebkurā gadījumā."

Tad puisis novērsis skatienu izgāja no zāles, atstājot mani apmulsušu.

Es paņēmu savu somu un arī izgāju no zāles vienkārši cenšoties ignorēt to kas tikko notika.

Šodien man, Jasmīnai un Semam bija ieplānots iet pie Lūsijas, lai noskaidrotu, ka viss ir kārtībā.

Lūsija mēroja visu šo ceļu, bet es vēl nevaru doties atpakaļ. Vajag izdomāt pēc iespējas labāku veidu kā tikt projām pirms ārsts ar mani vēl kaut ko neizdarīja. Man būs arī jāaprunājas ar pārējiem par Džeika piedāvājumu.

Es iegāju savā istabā un aizvēru aiz sevis durvis. Iekritu gultā un aizvēru acis. Man ir apmēram desmit minūtes pirms atnāks Sems un Jasmīna, protams ja neviens cits neiedomāsies man traucēt agrāk. Man bija jāapkopo savas domas citādi es noteikti pieļaušu kādu kļūdu un mani atklās.

Tagad vairāk par visu es vēlējos, lai blakus būtu Mets. Viņš varētu man dot labu padomu šādā situācijā. Jutu kā asaras saskrien acīs. Kāpēc tieši es? Kāpēc tas nevarēja būt kāds cits?

Pie durvīm izdzirdēju soļus un ātri noslaucīju acis. Klauvējiens pie durvīm un istabā ienāca Džeiks.

Centos slēpt seju, bet puisis tomēr pamanīja: "Tev viss labi?"

Viņš piegāja tuvāk un tagad man nebija kur slēpties.

"Ja izrādīsies, ka es esmu gepards vai kaut kas tāds, tu mani ienīstu tāpat kā visi citi koijoti ienīst gepardus?" es Džeikam acīs jautāju.