Daļēji tā bija instinktīva reakcija - pēc tēta aiziešanas uzietās ar roku rakstītās padzeltējušās lapiņas apkopot un pārrakstīt tādā formā, lai bērni un bērnu bērni kādreiz varētu to nejauši uziet un būt lepni par to, kāds bija viņu vectēvs un vecvectēvs. Kādā ziņā, lai uzceltu tētim sava veida pieminekli. Pieejamu visiem, ne tikai radiniekiem.
Pārrakstot patika izgaršot katru vārdu, ko tētis rakstīja. Patika iedomāties, kā viņš savos 30, kas man nu jau krietni aiz muguras, gulēja slimnīcas gultā un domāja plašāk, kā es jebkad skatīšos uz dzīvi. Vēstuļu lasīšana ļāva arī kaut mazliet pabūt kopā brīžos, kad viņa pietrūkst.
Tā ir arī padomju laika liecība. Laikā, kad nebija soc-tīklu, pat datoru nebija, bet galvenais - nebija brīvības. Brīvības teikt, ko cilvēks domā. Bet teica, vismaz savā starpā, pat rakstot uz armiju un riskējot, ka kāds varētu atvērt, izlasīt un nostučīt. Tāpēc arī vēstulēs daudz kas lasāms starp rindiņām, ar ironiju par toreiz apkārt notiekošo vai par lietām, kuras neskāra cenzūras garā roka.
Ja toreiz būtu datori un internets, arī viņš noteikti būtu bijis blogeris un podkāstu autors, jo viņam par visu bija savs, visai inteliģents viedoklis.. Ne vienmēr pareizs, dažreiz pārāk pareizs, bet savs..
Dēls Jānis
ESTÁS LEYENDO
Vēstules uz armiju.
No FicciónVitālijs Taukačs, jurists, kas ilgus gadus pavadījis slimnīcā, 1964.-65.g. rakstīja vēstules draugam, kursabiedram, kas dienē Padomju armijā. Laba iespēja aizvietot vakara seriālu ar lasāmo, ja interesē ne vien jurisprudence, bet arī literatūra, māk...
