Liktenis

31. | Uzticība

META SKATUPUNKTS

"Met, mosties! Lūsija ir atpakaļ," mani pamodināja Hlojas balss un es uzreiz pietrausos sēdus.

"Annija ir ar viņu? Viņām viss labi?" mana sirds sāka sisties straujāk kad es arī strauji piecēlos.

"Nē, Annijas nav, bet Lūsijai ir kas sakāms tāpēc nāc ārā," Hloja pateica un es dzirdēju viņas soļus attālināmies.

Kāpēc Annijas nav? Bija paredzēts, ka Lūsija atgriezīsies ar viņu. Kas notika?

Manī sacēlās uztrauktu domu vētra un es izskrēju ārā no savas guļasvietas pie Lūsijas, Saimona un Hlojas. Bija vēl ļoti agrs rīts tāpēc pārējie bērni gulēja.

"Kas notika? Kur ir Annija?" es sāku izjautāt savu vecāko meitu.

"Tēti, nomierinies! Viņai viss ir labi. Viņai ir plāns," Lūsija paskaidroja.

ANNIJAS SKATUPUNKTS

Šī diena bija uztraukuma, bet apņēmības pilna. Es no vienas puses gribēju, lai vakars pienāktu ātrāk, bet no otras puses es vēlējos, lai tas nepienāktu nekad.

Šodien es tikai aizgāju uz pārbaudi, kura bija ilgāka nekā parasti. Šodien mani pārbaudīja tikai Saimons.

Man vajadzēja atkārtot pilnīgi visu ko biju iemācījusies un trenerim savukārt vajadzēja novērtēt, lai pārliecinātos, ka es tiešām varu pieņemt spējas.

Es sāku ar noteikumu un alas plāna atstāstīšanu un rādīšanu no galvas, gluži kā pirmajā pārbaudē. Un beidzu ar pašiem sarežģītākajiem cīņas paņēmieniem. Šī pārbaude man atgādināja treniņus kad es vēl biju ēnu medniece un vēlāk treniņus ar Metu.

"Brīnišķīgi! Tu esi pilnībā gatava," Simons bija apmierināts, "pagaidām tu esi brīva."

Viņš pateica un aizgāja. Es uzreiz aiz viņa gāju uz savu istabu. Aizgāju uz istabu, noliku mantas no treniņa un devos pie Sema.

Es tikai tagad sapratu, ka šī būs pirmā reize kad es eju uz Sema istabu. Nevis viņš ar Jasmīnu pie manis, bet gan es pie viņa. Ironiski.

Es pieklauvēju pie viņa durvīm un pēc atļaujas saņemšanas gāju iekšā.

"Tu vismaz klauvē atšķirībā no visiem citiem. Viņi laikam domā, ka man nav vajadzīgs privātums," Sems nopūtās.

"Katrai istabai derētu kaut kāds slēdzis, lai nevarētu tā vienkārši ieiet iekšā," es iesmējos un apsēdos blakus puisim.

"Ko vēlējies? Tāpat vien tu diez vai nāktu," Sems noteica.

"Es vienkārši neesmu droša vai izdarīju pareizo izvēli. Ko ja nevajadzēja jaukties iekšā tajā visā un vajadzēja vienkārši atstāt kā bija? Ja es padarīšu visu vēl sliktāk mani visi ienīdīs," es saķēru galvu rokās, cenšoties neraudāt.

"Gan jau viss būs labi. Atceries, ka es un Jasmīna būsim tavā pusē vienalga kas notiks," Sems teica no sirds.

"Paldies, par visu... es nebūtu tik tālu tikusi ja nebūtu jūsu," es pateicu un apskāvu puisi.

"Nav par ko," viņš klusi iesmējās un pieņēma apskāvienu.

Pēc kāda klusuma brīža es Semu atlaidu un devos ārā no viņa istabas pie Jasmīnas. Vēlējos arī ar viņu parunāt.

Es izgāju un aizvēru durvis aiz sevis.

"Seko man. Mums jāaprunājas par šo un to," Džeiks iečukstēja man tieši ausī kas lika aukstiem sviedriem uzrasties