Mums tas izdevās... es tagad esmu koijots un gepards puscilvēks. Es neticēju pati savām acīm.
"Man ir prieks pasludināt, ka mūsu bars ir paplašinājies par vienu koijotu vairāk," Džeiks vērsās pie visiem sanākušajiem.
Mēs stāvējām paaugstinājumā kamēr visi citi bija lejā. Es piecēlos no sēdus pozas un uzmanīgi piegāju pie malas vēl cenšoties pierast pie jaunā ķermeņa.
Es paraudzījos uz leju un uz mani atskanēja priecīgi sveicieni. Ja tikai viņi zinātu...
Tad es paskatījos uz Džeiku, cerot ka viņš sapratīs par ko es domāju. Barvedis pamanīja manu skatienu un viņš uzreiz saprata.
"Es neesmu drošs, ka tagad uzreiz vajag to darīt..." es izdzirdēju Džeika balsi sev galvā, kamēr viņš pats likās nepievēršam man nekādu uzmanību.
"Bet vai tad man būs vēl viena tik laba iespēja? Es samierinos ar to ja mani izdzīs no šejienes. Es vēlos vismaz pamēģināt," es uzstāju, bet pati tomēr nebiju pārliecināta.
Puisis brīdi domāja un tad es saņēmu no viņa apstiprinošu galvas mājienu: "Mēs tomēr abi esam barveži."
Es novērsos no Džeika un pievērsos visiem sanākušajiem koijotu alas iemītniekiem. Man vajadzēja kārtīgi sakoncentrēties, lai mana balss tiktu visu prātos.
"Es zinu cik ļoti jūs visi ienīstat gepardus un tāpat es zinu cik ļoti gepardi ienīst jūs. Šeit es nokļuvu tādēļ, ka man bija atmiņas zudums, bet dažas dienas atpakaļ viss atkal atgriezās. Es ļoti atvainojos visiem, ka šīs dienas jums meloju un atklāju to tikai tagad," es ieturēju pauzi un pārvērtos par gepardu, "es esmu gepardu barvede."
Pret visām alas sienām atskanēja satraukti čuksti, šokēti un naidīgi skatieni tika vērsti manā virzienā.
"KĀ TU UZDROŠINĀJIES NOZAGT BARVEŽA SPĒJAS JA JAU TEV ATMIŅA BIJA ATGRIEZUSIES!?" es dzirdēju kādu kliedzam un lielākā daļa pārējo piebalsoja.
Es pārvērtos par cilvēku, jo geparda formā koijotiem es neko pateikt nevarēšu: "Barvedis par to jau zināja pirms deva man spējas. Kā gepardu barvede un tagad arī daļa no jūsu bara, es vēlos ieviest mieru starp koijotiem un gepardiem."
"Tas tik viegli tev neizdosies, kaķenīt" kāds iesmējās.
"Ja jau tu esi barvede par kuru neviens nav dzirdējis, tad jau tu tikai nesen par tādu kļuvi," vēl kāds izteica.
"Tu domā mēs tev uzticēsimies un tagad viss starp koijotiem un gepardiem būs jauki un mīļi?" kāds vīrietis uzbļāva.
Es zināju uz ko eju, bet nebiju domājusi tādu atstumšanu no cilvēkiem, kuri mani tik viesmīlīgi uzņēma.
"Atceraties, ka es arī esmu šeit," Džeika zemā balss atskanēja pa visu alu un lika visiem apklust, "kā jau Annija teica, es par viņas plānu zināju, tāpēc esmu viņas pusē un jums nav izvēles. Piekrītu, ka uzreiz viss nebūs perfekti, bet ir vismaz jāpamēģina. Es tiešām neredzu jēgu, kādēļ mums būtu jāstrīdas ar gepardiem. "
Es atviegloti pasmaidīju. Es biju no sirds pateicīga par to ko viņš manā labā ir darījis un dara. Es Džeiku tagad labprāt apskautu, bet nevarēju.
Paskatījos lejā uz visiem un pamanīju, ka Jasmīna iziet nedaudz uz priekšu, pievēršot sev uzmanību.
"Varbūt balsosim? Tie kas ir par gepardu un koijotu draudzību, lai nostājas vienā pusē un tie kas ir pret, lai nostājas otrā pusē," viņa izteica.
"Labi. Dodu visiem desmit minūtes, lai izlemtu," Džeiks pateica tad pievērsās man, "ejam lejā."
Puisis sāka iet un es sekoju viņam. Ejot es piegāju Džeikam tuvāk, lai mēs būtu blakus un viņš satvēra manu roku, un nelaida vaļā kamēr neviena nebija apkārt. Kad barvedis atlaida manu roku man uzreiz palika auksti. Es zināju, ka mani gaida Mets, bet es tagad nevarēju atlaist Džeiku. Es viņam izstāstīju visu, bet nepieminēju Metu kā savu otro pusi. Tāpēc es jutos slikti par to.
Kad bijām nogājuši lejā es atviegloti ievēroju, ka pēc Džeika runas daudzi uz mani skatījās savādāk, bet labā nozīmē. Tomēr bija vēl daži kuri palaida mūs tikai tādēļ, ka man blakus bija viņu barvedis.
Palēnām cilvēki sāka šķirot paši sevi un veidojās divas milzīgas grupas atstatus viena no otras. Tajā grupā, kura bija manā pusē, es pamanīju arī Jasmīnu un Semu, bet viņu skatieni bija pievērsti kam citam. Es sekoju draugu skatieniem līdz es pamanīju, ka pretējā grupā bija dvīnes. Daniela un Meriana. Viņas ar noniecinošu skatienu vērās uz mums.
"Laiks beidzies," Džeiks jau bija uzkāpis uz kāda paaugstinājuma un aicināja uz turieni arī mani.
Es devos pie viņa un nostājos blakus. Mums priekšā stāvēja divas lielas grupas un viena bija pret mani otra par mums. Visi likās, ka ir nostājušies vienādā skaitā katrā grupā, tāpēc nācās skaitīt, kas aizņēma laiku.
"Mēs beidzot saskaitījām balsis un..." Sofija pienāca klāt un teica, "abās nostājušās grupās ir vienāds skaits balsu."
Es pārskrēju ar skatienu pāri pūlim un pamanīju, ka ārsts stāv aiz abām grupām pašā malā. Viņš skatījās tieši uz manis ar smīnu sejā.
"Ir palikusi viena balss," es norādīju uz ārstu un pateicu Džeikam un viņa aizvietotājai.
Koijotu barvedis lika Sofijai aiziet pie ārsta un pasaka izlemt. Es jutu kā pa muguru tecēja sviedri un rokas bija slapjas no uztraukuma. Es nojautu kas notiks ja ārsts būs pret mani.
"Ko tu darīsi ja es būšu pret tevi?" ārsts iebļāvās pāri visam pūlim, pievēršot man visu uzmanību.
"Iešu prom no šejienes un dzīvošu tālāk kā agrāk. Nekas nebūs mainījies," es atbildēju.
Brīdi valdīja klusums, ka varēja dzirdēt adatu nokrītam. Ārsts lēnām sāka iet uz priekšu. Viņš piegāja mums tuvāk cauri abām grupām.
"Vēlu tev veiksmi, Annij," viņš noteica un piebiedrojās grupai, kura ir par mani.
Mums tiešām tas izdevās? Es neticībā pagriezos pret Džeiku un viņš tikai smaidīja. Es pirmo reizi redzēju viņa sejā smaidu.
META SKATUPUNKTS
Es nespēju noticēt savām ausīm pēc visa ko Lūsija pateica.
"Mums ir jādodas turp. Tas nebeigsies labi. Viņa taču var nomirt!" es nezināju es vairāk uztraucos un baidījos vai dusmojos.
"Nē, mums ir jāpaliek šeit," Hloja uzstāja.
"Nē, mums ir jāiet un jāaptur viņa," es pretojos.
"Met, paklausies! Ja viņai izdosies apvienot mūs ar gepardiem tad mums būs droši tur atrasties, bet ja viņai neizdosies? Tu pakļausi briesmām visus mūs," Hloja teica, satvērusi mani aiz pleciem, "varbūt viņa ir tik droša, jo viņa atrada atbalstu? Varbūt pats koijotu barvedis ir viņas pusē?"
"Zinot viņus, es ļoti dziļi šaubos. Viņa jau tagad varbūt guļ kaut kur mirusi zem viņu alas klints," es uzstāju un izrāvu rokas no dziednieces tvēriena.
"Ja ir kāds brīvprātīgais var iet ar mani, ja nē es iešu pats," es pagriezos pret visiem.
"Es iešu," Lūkass un Feija pieteicās.
Nebiju gaidījis, ka viņi abi pieteiksies, bet viņi var noderēt.
"Labi, tad ejam. Jo ātrāk, jo labāk," es pateicu.
Es ātri saliku līdzi ņemšanai visu nepieciešamo un kopā ar diviem bērniem gāju ceļā.
"Pagaidām tu esi galvenā," es vēl pateicu Hlojai.
YOU ARE READING
Liktenis
RomanceKas notiek, kad pēkšņi ir piespiedu kārtā jāsāk pilnīgi jauna dzīve, nezināmā vietā, jāmācās visu no jauna un, it kā ar to nepietiktu, jākļūst par vienu no tiem, kurus tu agrāk iznīcināji? Annijai to visu nāksies pārdzīvot, bet ar to viss nebeigsie...
