Liktenis

33. | Atgriešanās

META SKATUPUNKTS

Es skrēju. Skrēju bez apstājas kopā ar Lūkasu un Feiju savās geparda formās līdz mēs beidzot nonācām pie upes par kuru stāstīja Lūsija.

Šeit bija jābūt uzmanīgākiem, tāpēc mēs tālāk ceļu turpinājām lavoties līdz nonācām pie koijotu teritorijas robežas. Cik es atceros šeit agrāk mudžēja ar sargiem, bet tagad nebūtu pat viņu smaku.

Tas likās dīvaini un lika būt vēl uzmanīgākiem. Kā arī deva lielāku uztraukumu gan par to kas notiek ar Anniju, gan par sevi un bērniem.

Mēs apstājāmies, lai nedaudz atpūstos un es pārbaudīju vai apkārt tiešām neviena nav. Tikai tad mēs uzmanīgi pārkāpām pāri robežas līnijai aiz kuras mūs gaidīja nākamais ceļa izaicinājums. Kāpšana klintī.

Tas nebija viegli, ņemot vērā to, ka vēl arī bija jābūt pēc iespējas klusākiem. Nagi, esot geparda formā, skrāpējās pret akmens klinti un tas bija labi dzirdams, jo apkārt nebija pat koku.

Bet brīnumainā kārtā mēs veiksmīgi uzkāpām klintī un uz malas mūs neviens arī negaidīja, lai nomestu lejā. Tas jau bija pārāk aizdomīgi. Sardzi varētu atslābināt pie robežas, bet ne pie pašas alas.

Tomēr mums vajadzēja turpināt ceļu, kas bija palicis pavisam nedaudz.

Drīz vien mēs nonācām pie ieejas alā, kas likās tik maza, bet slēpa sevī veselu valstību.

"Jūs labāk gaidiet šeit. Es negribu pieļaut, ka ar jums kaut kas notiek. Koijoti ar mums var izdarīt jebko līdz ko mēs būsim iekšā," es paskaidroju un stūmu apjukušos Lūkasu un Feiju tuvākā krūma virzienā.

"Bet kāpēc mēs tad gājām ar tevi?" Feija bija apmulsusi.

"Nezinu kā viņa, bet es nācu, lai cīnīties kopā," Lūkass izteica un apsēdās, neļaujot izkustināt viņu no vietas.

"Es arī gribu iet. Man vienalga kas notiks, bet es gribu palīdzēt mammai," Feija izdarīja to pašu ko Lūkass.

"Beidziet pretoties un palieciet šeit, lai varat ātrāk aizbēgt ja kaut kas notiks," es centos viņus pierunāt.

"Mēs iesim ar tevi," abi uzstāja.

Es tiešām nedrīkstēju, ka kaut kas notiek vēl ar šiem abiem. Bet viņi nepaliks šeit, tāpēc man nebija citas izvēles kā ļaut viņiem man arī tālāk sekot. Tas deva dubulto stresu.

Mēs iegājām tumšajā alas ieejā kad es vēl reizi pārbaudīju vai mums neseko.

Kad bijām galā, skatam pavērās liela ala pilna ar cilvēkiem. Visi, ieskaitot sargus, bija šeit.

"Te notiek kaut kādi svētki?" es dzirdēju Lūkasu čukstam man aiz muguras.

"Nezinu, tūlīt noskaidrosim," es atbildēju un noslēpos aiz kādas sienas.

Lūkass un Feija man sekoja. Pēkšņi mums sāka tuvoties divi stāvi, bet kā par nelaimi te nebija, kur noslēpties tāpēc nācās iet uz citu pusi, bet arī no turienes kāds nāca. Es jau gribēju atgriezties alas izejā, bet kāds tomēr mūs pamanīja.

"Stāviet!" kāds uzsauca un pienāca mums klāt.

"Tā, tā... mums jau ir divi gepardi neaicināti. Es tā jau domāju, ka apvienošanās nebija laba doma," viņš pateica un satvēra mūs.

Nevar būt, ka Annija jau to izdarīja...

ANNIJAS SKATUPUNKTS

Es jau biju atvadījusies no visiem, kurus šeit pazinu. Man bija laiks doties atpakaļ uz mājām un Džeiks mani pavadīja līdz izejai. Ļaužu pūlis sāka iet katrs uz savu pusi. Daži priecājās par tikko notikušo, bet daži vēl veltīja mums naidīgus skatienus. Es zināju, ka ne visi pieņems to, ka gepardi un koijoti vairs nav ienaidnieki, bet tik un tā mēģināju.