Liktenis

36. | Vīruss

Tas no kā es visvairāk baidījos arī piepildījās.

Nākamajā dienā puse bara pamodās ar nelabumu un tie bija Mets, Lūkass, Džaspers, Lūsija, Hazela, Leo.

"Kas notiek?" es jautāju Hlojai, kad visi slimnieki bija noguldīti dziednieces mītnē.

"Man ir aizdomas, ka šis ir Ēresa vīruss. Tas nododas tikai starp puscilvēkiem vienalga kāds dzīvnieks," tad viņa pieklusa pirms piebilst, "šis vīruss var būt arī nāvējošs..."

Manas acis pašas par sevi uzreiz pievērsās Metam, kurš vēderu saķēris sēdēja atspiedies pret sienu. Viņa seja bija bāla kā krīts un acis aizvērtas sāpēs.

"Ēresa vīruss reti ir nāvējošs, bet tas tik un tā ir iespējams. Viņš ir arī ārkārtīgi lipīgs, tāpēc arī lielākā daļa saslima tik ātri, jo visi vakar bija šeit sanākuši pie Emeta," Hloja aizsedza seju ar plaukstām "būtu es uzreiz sapratusi kas notiek nebūtu arī vīruss tik ļoti izplatījies!"

Es uzliku viņai roku uz muguras, mierinot: "Tā nav tava vaina. Tā nav arī Felicitas vai kāda cita vaina. Neviens tādu nevarēja paredzēt."

"Tiešām, Emets to atnesa. Vajag aizsūtīt kādu kurš ir vesels, lai uzzina kas notiek Felicitas barā. Varbūt viņu dziednieks nemaz nevarēs atnākt kā bija vakar solīts," Hloja teica.

"Bet neviens no veselajiem, izņemot mani nezina ceļu," es atteicu, "tāpēc es iešu un ņemšu līdzi Aleksu. Feija samainīs Aleksu sardzē, Saimons... paliek par galveno."

Es izgāju no Hlojas mītnes un pateicu visiem kurp es ar Aleksu došos.

"Kāpēc Alekss nevar palikt par galveno un es ietu ar tevi? Es nevēlos, lai ar tevi kaut kas atkal notiek," Saimons bija uztraucies.

"Alekss vēl nav pilngadīgs. Vakar traucēja karstums, šodien vīruss, lai viņi būtu pilngadīgi. Es zinu tu pat neesi gepards, bet nav neviena cita. Mets ir slims, Hloja ir dziedniece un aizņemta ar slimniekiem," es paskaidroju.

Saimons brīdi klusēja un tad tikai pateica: "Esi uzmanīga."

Es pamāju ar galvu un devos ar Aleksu uz kaimiņu apmetni.

"Tu tiešām domā, ka tur kaut kas būs savādāk?" Alekss ierunājās mums ejot.

"Es eju nevis, lai pārbaudītu vai kaut kas ir savādāk, bet gan lai redzētu situāciju. Man vajag zināt vai vīruss ir izcēlies no Felicitas bara vai tas ir no mums," es viņam atbildēju, bet tas neizklausījās pietiekami loģiski.

Alekss neko neteica, bet pārvērtās un gaidīja kad es darīšu to pašu, lai uzsāktu īsto ceļu. Es arī pārvērtos par gepardu un mēs skrējām pēc iespējas ātrāk uz kaimiņu apmetni.

Kad pārkāpām pāri robežai mēs netikām sargu apturēti. Mēs mierīgi gājām līdz nonācām pie pašas apmetnes. Viss bija kluss kā nekad. Šeit pat valdīja neliela migla, kas kā sega gulēja pāri Felicitas apmetnei.

Alekss uzmeta man nedrošu skatienu, bet es tam nepievērsu uzmanību un gāju iekšā. Pašai sirds dauzījās kā neprātīga.

Izgājuši cauri biezajai un šaurajai ērkšķu ieejai mūs priekšā gaidīja akmens kuru geparda formā nekādi nevarēja atstumt. Man radās ideja daļēji pārvērst rokas, jo pilnībā pārvērsties cilvēka formā šeit nebija vietas. Neveiksmīgi. Palika tikai sajūta, ka roka ir izmežģīta. Klauvēt ar ķepu geparda formā bija ļoti neveikli un klusi, tāpēc es ar Aleksa palīdzību centos skrāpēt ledus auksto akmeni.

Kad jau kādu laiku nebija nekādu dzīvības pazīmju mēs ar Aleksu gribējām iet prom, bet es kaut ko sadzirdēju.

"Kas?" es sadzirdēju Aleksa balsi sev galvā.