Liktenis

38. | Jūklis

Lūkass bija pārstājis elpot. Hloja vēl mēģināja un mēģināja atjaunot puiša elpošanu, bet viņa ķermenis jau palēnām sāka atdzist. Nožēlā un skumjās Hloja bezpalīdzīgi noņēma rokas no Lūkasa rokām.

Manas acis miglojās ciet no asarām, kuras, acīm aizveroties, arī nokrita bez skaņas. Es sajutu Meta rokas cieši aptveram mani no mugurpuses. Es tik pat cieši arī satvēru viņa rokas no priekšas.

Jau divi mirušie. Kas būs tālāk?

"Es atvedu viņu," pēkšņi es izdzirdēju Aleksa balsi aiz mums.

Visu skatieni pievērsās viņam, bet Alekss, sapratis, ka kaut kas nav kārtībā, jautāja: "Kas notika?"

Viņa skatiens aizceļoja pie manām kājām nekustīgā guļošā Lūkasa. Alekss viņu ieraudzījis, ne vārda nepateicis, izgāja no Hlojas mītnes.

"Varbūt vēl nav par vēlu," ierunājās sen nedzirdētā nepatīkamā balss, kas piederēja koijotu dziedniekam, "katram puscilvēku veidam viena un tā pati slimība var izpausties savādāk, tāpēc es neesmu pārliecināts vai varēšu palīdzēt. Bet darīšu visu, kas manos spēkos."

Visi, kuri bija sanākuši ap Lūkasu, deva ceļu dziedniekam. Uz mazu brīdi mūsu acis sastapās, un man likās, ka tajās pazib neliels uzjautrinājums. Mana neuzticība viņam palielinājās. Kas šeit ir tik jautrs? Bet varbūt es vienkārši par daudz esmu piesardzīga.

Es izgāju ārpusē, lai ieelpotu svaigu gaisu un nomierinātos. Es nedrīkstēju izrādīt savas bailes pārējiem.

Lai gan biju cilvēka formā, tomēr visas piecas maņas bija stiprākas nekā parastam cilvēkam, un es sajutu tik patīkamo un nomierinošo Meta smaržu. Es pagriezos un, kad viņš lēnām izgāja no Hlojas mītnes, es pavilku viņu nedaudz tālāk no ieejas mītnē. Piespiežoties klāt viņa ķermenim, ļāvu asarām klusi plūst prom. Puiša spēcīgās rokas bija cieši man apkārt, kā pirms brīža tas bija mītnē.

"Viss būs labi. Šī apmetne ir daudz pārcietusi un ar to arī mēs - tās iedzīvotāji," Mets mierināja, "es ticu, ka Hloja ar palīgu tagad tiks ātrāk galā ar šo slimību."

"Es ļoti ceru," es viņam atbildēju, tad es atrāvos no viņa, lai ieskatītos sejā puisim, "kā tu jūties?"

Viņš uzsmaidīja un atbildēja: "Tu man biji blakus un man palika daudz labāk."

Es nevarēju nepasmaidīt. Man nav ne jausmas, kā es dzīvotu ja nebūtu Mets. Ko es šobrīd darītu? Vai es vēljoprojām dzītos pakaļ necilvēkiem naudas dēļ? Ko domā mani vecāki?

"Rekur jūs esat," pēkšņi pie mums pienāca Hloja, liekot man nedaudz noraustīties.

"Kā tu tik klusi vienmēr pietuvojies?" es jokojot nedaudz pārmetošā tonī teicu viņai.

Hloja viegli pasmaidīja, bet viņa bija pārāk nogurusi, lai kaut ko pateiktu pretī.

"Metam būtu ieteicams iet atpakaļ iekšā, jo ārā nav vairs tik silti, bet tev," dziedniece pievērsās man, "vai es drīkstu izmantot kādu no tukšajām mītnēm, lai atpūstos? Koijots teica, lai es eju atpūsties un viņš aprūpēs slimniekus."

"Protams!" es pateicu un viņa aizgāja meklēt sev atpūtas vietu.

"Ej iekšā kā viņa teica," es vēl pēdējo reizi apskāvu Metu pirms viņš devās iekšā.

Es nedrīkstēju pamest apmetni šobrīd tāpēc es devos uz savu mītni. Vienu mirkli! Kur ir Saimons?

Es aizgāju apskatīties vai viņš ir savā pagaidu mītnē un man par atvieglojumu viņš tur arī bija. Viņš ar akmeni skrāpēja kaut ko sienā.