Liktenis

40. | Pabeigtais

Lielākā daļa slimnieku jau bija par laimi veseli un tie bija - Emets, Lūsija, Mets, Sairuss, Džaspers. Pārējiem vēl vismaz dienu jāguļ.

Es izvēlējos ņemt vērā savas vīzijas un sāku gatavoties tam kas varētu drīz būt šeit. Mums jābūt pēc iespējas stiprākiem, jo man nav ne jausmas, kas varētu būt ienaidnieks. Es visu laiku ar acs kaktiņu vēroju arī koijotu dziednieku. Mana priekšnojauta teica priekšā, ka dziednieka parādīšanās vīzijā nebija vienkārši tāpat.

Bija nepieciešams izveidot ciešāku un biežāku ērkšķu slāni ap apmetnes sienām, kā arī pie ieejas. Es norīkoju arī divus teritorijas apstaigātājus jeb patruļniekus. Ceremonija tā arī netika pabeigta tāpēc ir aizliegts mācekļiem darīt karotāja pienākumus, bet man tagad nebija izvēles. Ceremonijai nepieciešami visi mācekļi kopā, bet daļa vēl bija slimi.

Savā pirmajā patruļā aizgāja Sairuss un Džaspers. Mets un Saimons devās pēc materiāliem ārpus apmetmes, lai to uzlabotu. Hloja nomainīja koijotu dziednieku, kurš devās pagulēt, bet pati palika ārstēt slimniekus. Alekss un Lūsija sargāja apmetni, bet es un Emets stiprinājām apmetni ar atnestajiem materiāliem. Vēlāk Alekss un Lūsija gāja medībās, un kad viņi atgriezās visi apmetnē esošie paēda. Pēc tam atkal ķērās katrs pie sava darba.

Apmēram šādi pagāja vēl divas dienas. Visi pārējie slimnieki jau izveseļojās par laimi vairs bez nekādiem vīrusa upuriem. Trešajā dienā no rīta, koijotu dziedniekam bija laiks doties atpakaļ.

Viņš atvadījās no visiem un pirms iešanas projām pienāca pie manis privāti teikdams: "Tu būsi man parādā tagad. Tu to zini vai ne, Annij?"

Es neizrādīju savu riebumu pret viņu, bet tā vietā pacēlu galvu un smaidīgi atbildēju: "Zinu. Kad varēšu, tad atmaksāšu. Bet tagad tev būtu labāk iet prom."

Dziednieks klusi nosmējās un vairs, ne vārda neteikdams, izgāja no mūsu apmetnes.

Varbūt viņam liekas smieklīgi, ka es nespēju labi noslēpt savas emocijas, bet es nedrīkstēju sabojāt pašas iesākto. Es vēlējos, lai gepardi un koijoti varētu būt labi sabiedrotie nākotnē, tāpēc man ir jādara viss iespējamais priekš tā. Es to nedaru sevis dēļ, bet gan nākamo paaudžu dēļ.

Es noskatījos kā dziednieka siluets izplūst tālumā līdz smalka roka pēkšņi nogūlās uz mana pleca, liekot man atgriezties no domām. Tā bija Lūsija.

"Kāpēc tu tik ilgi noskaties uz to koijotu?" viņa jautāja.

Es viegli sapurināju galvu, cenšoties aizgaiņāt domas, kas šobrīd traucēja, bet tas protams nepalīdzēja: "Es... vienkārši nedaudz aizdomājos..." es atbildēju Lūsijai.

Gribēju iet viņai garām, bet pamanīju, ka viņa šķiet vēlējās kaut ko pateikt.

"Tu kaut ko vēlējies?" es jautāju.

Kādu brīdi viņa vilcinājās ar atbildi, bet tad beidzot atbildēja: "Es drīkstu pavadīt Emetu uz viņa apmetni? Vienkārši pārliecināties, ka viņš nokļūst mājās droši."

"Pavadīt?" es biju neizpratnē.

Pēkšņi es atcerējos, ka kāds man bija teicis, ka puscilvēki, pat ja ir viena veida, tie nedrīkst būt kopā ar cita bara locekļiem.

Atsaucu atmiņā pēdējo dienu notikumus un neko dīvainu nesaskatīju. "Viņi ir tikai draugi. Tas gan nav aizliegts." Es sev noteicu.

"Labi, tikai esi atpakaļ līdz pusdienlaikam," es atbildēju novērojot kā meitenes acis iemirdzas priekā.

"Paldies!" viņa pateica un steidzās prom.

Pirms viņa aizgāja es viņu vēl aizturēju: "Un galvenais esi uzmanīga."

"Es neesmu vairs maza," Lūsija atteica un aizgāja.

Es noskatījos kā viņa aiziet taisni pie Emeta, lai pavēstītu ziņas. Puisis arī šķita priecīgāks.

Es apskatījos apkārt meklēdama kaut ko, pati nezinādama ko. Acis neatrada, tāpēc ķermenis gāja pats uz Meta mītni. Pirms es sapratu es jau biju iekšā.

Pamanījis mani Mets jautāja: "Kaut kas notika?"

"Nē, vienkārši es noilgojos pēc tavas klātbūtnes," es noteicu.

Mets pieliecās un noskūpstīja mani uz lūpām ar rokām apņemot manu vidukli, kamēr es ar rokām apķēru viņa kaklu. Puiša rokas lēnām slīdēja zem mana krekla un jau gribēja no tā pavisam atbrīvoties, bet es viņu apstādināju.

Ieskatījos viņa degošajās zelta acīs un pasmaidīju: "Atstāsim šo vēlākam, kad mūs neviens netraucēs."

Ārpusē atskanēja sauciens, kas brīdināja kāda tuvošanos. Vēl reizi noskūpstīju Metu pirms mēs izgājām ārā.

Bija ieradušies kaimiņu gepardi, bet Felicitas viņu starpā šoreiz nebija.

"Sveiki, jūs noteikti pēc Emeta esat atnākuši," es teicu, pienākdama klāt atnācējiem.

Viens gepards, kurš bija priekšgalā pārvērtās par garu puisi ar gaišām acīm, blondiem matiem, bet aukstu skatienu un tik pat aukstā, vienaldzīgā tonī atbildēja: "Jā, mēs nākam pēc mūsu karotāja. Es esmu Otrā gepardu bara barvedes aizvietotājs," viņš vēl piebilda pastiepjot roku pretī.

Es to paspiedu un tik pat oficiāli atbildēju: "Pirmā bara barvede."

Tūlīt arī atnāca Lūsija ar Emetu, kuri bija gatavi doties, bet Lūsija, ieraugot svešos, saprata, ka viņa vairs nekur neies. Prieks no meitenes acīm pazuda un viņa ar skatienu atvadījās no Emeta, kurš darīja tāpat. Emets piebiedrojās savējiem un tie pārvērtušies atpakaļ par gepardiem aizgāja. Lūsija noskatījās kā viņi aiziet.

Tā kā bija sanākuši gandrīz visi šeit es sasitu plaukstas, pievēršot klātesošo uzmanību, un teicu: "Es domāju mums vajadzētu pabeigt iesākto un izpildīt ceremoniju, lai jūs," es pievērsos visiem nu jau izaugušajiem gepardēniem, "kļūtu par pilnvērtīgiem karotājiem."

Daži viegli pasmaidīja, bet neizskaidrojami skumjā un smagā atmosfēra nepazuda.

Mēs atkal sagatavojām visu nepieciešamo un vecuma kārtībā no vecākā uz jaunāko nostājās rindā. Nomedītais medījums, kas katram bija paredzēts, pa šīm dienām jau būtu sācis bojāties, bet jaunu nomedīt nebija pietiekami daudz medījamā. Tādos gadījumos jaunajiem karotājiem ir jāapēd speciāla zāle, ko iedod bara dziednieks. Lūsijai tika piešķirta pirmā zāle, tā kā viņa ir vecākā.

Es pie viņas piegāju un man vajadzēja pateikt savu daļu, kas katram barvedim jāzin no galvas.

Es uztraucos vai visu izdarīšu pareizi un savas viegli trīcošās rokas uzliku uz Lūsijas pleciem, ievliku dziļu elpu un teicu: "Biji paklausīga un centīga mācekle tagad esi uzticīga un stipra karotāja. Mēs tev uzticēsimies un tu uzticies mums. Lūsija, vai esi gatava pildīt karotājas pienākumus?"

"Jā, es esmu gatava," viņa atbildēja ar smaidu sejā.

"Vai esi gatava pieņemt bara likumus un ievērot tos?"

"Jā, esmu gatava."

"Vai esi gatava ziedot savu veselību vai pat dzīvību savam baram?" es uzdevu pēdējo jautājumu.

"Jā, es esmu gatava," Lūsija atbildēja.

"Tad pierādi to, ka tiešām esi gatava apēdot šo lapu," es teicu un viņa darīja.

Izklausījās jocīgi to teikt, bet būs jāpierod. To pašu es atkārtoju ar pārējiem sešiem gepardēniem, jo divi no viņiem vairs nav starp dzīvajiem.

Kad visi bija pabeiguši, ar saviebtām sejām ēst rūgto zāli jeb lapu, es pagāju nedaudz malā un pabeidzu ceremoniju sakot: "Tagad jūs visi esat pilnvērtīgi karotāji! Pildiet savus pienākumus un solījumus," vēl beigās piebildu, "apsveicu jūs!"