Liktenis

42. | Atkalsatikšanās

Paziņojusi Džasperam un Lūsijai par došanos ceļā, es iegāju Saimona mītnē. Viņš arī lika ceļa somu.

"Kur dosies?" es pajautāju. Viņš nebija iepriekš brīdinājis, ka jau dodas prom.

Viņš pievērsa savu uzmanību man: "Es savu alu esmu pietiekami iekārtojis, lai varētu dzīvot, tāpēc laiks man doties prom."

"Es noteikti iešu ciemos ik pa laikam," es viņam uzsmaidīju un viņš man pretī.

Pamanījis arī manu somu man rokās, Saimons uzdeva to pašu jautājumu: "Bet uz kurieni tu?"

Pēkšņa vainas sajūta iedūrās sirdī un es novērsu skatienu no puiša, bet atbildēju: "Uz koijotu alu."

Es atkal ieskatījos viņam acīs un tajās bija redzama skaidra neuzticība.

Bet Saimons neko neizteica skaļi un pēc nopūtas teica: "Veiksmīgu ceļu. Un esi uzmanīga."

Pēc tā viņš izgāja no mītnes, kura pēkšņi likās auksta, kaut gan ārā spīdēja silta saule. Es biju jau pieradusi pie viņa patstāvīgās klātbūtnes. Saimons atvadījās no visiem un visi viņu pavadīja.

Kad Džaspers un Lūsija bija gatavi, es arī devos jau pie izejas.

"Lūdzu esi uzmanīga. Es tiešām nevēlos tevi atkal pazaudēt," Mets pienāca pie manis un noskūpstīja uz atvadām.

Es viņam uzsmaidīju: "Es taču neiešu prom uz mēnesi. Labākajā gadījumā es būšu atpakaļ jau šodien."

"Tas nemaina faktu, ka tev jābūt uzmanīgai," viņš atkārtoja.

"Neuztraucies, es būšu uzmanīga," es viņu apskāvu pirms iziet no apmetnes, lai dotos ceļā.

SOFIJAS SKATUPUNKTS

"Jūs nedrīkstat tā vienkārši aiziet uz nezināmu laiku prom!" es jau kārtējo reizi centos apturēt barvedi, kurš gāja uz alas izeju, satverot viņa roku.

Iepriekš viņš mani ignorēja, bet tagad viņš strauji izrāva savu roku no mana tvēriena un pagriezās pret mani cieši satverot manus plecus, liekot man iesaukties sāpēs. Džeika acis bija tumšas un es skaidri sapratu, ka šoreiz viņš ir pa īstam uz mani nikns.

"Lūdzu, liec man mieru. Es esmu noguris un tu pavisam nepalīdzi. Vēl viena reize un tu iesi pie zemākiem strādniekiem. Iemācies cieņu," viņš caur zobiem izspļāva.

Es pamāju ar galvu, neuzdrošinoties neko teikt. Mazākais ko es gribētu ir zaudēt savu amatu. Džeiks aizgāja, neko vairs nepasakot un atstāja mani vienu stāvam pie izejas. Plecos vēl joprojām bija jūtams viņa stiprais tvēriens.

Tagad gāju pie dziednieka. Plecos bija stipras sāpes, kas vairāk likās kā dūrieni.

"Sveika, Sofija! Kas tev kaiš?" laipnais dziednieks mani sveicināja.

"Man ļoti sāp pleci..." es pateicu un apsēdos uz savādi vienmēr siltā akmens. Nekur nebija ne silta gaisa vai ūdens plūsmas, bet akmens vienmēr bija silts un patīkams sēdēšanai vai gulēšanai.

"Labi, apskatīsimies," dziednieks pateica un nedaudz novilka mana krekla augšu.

Viņa seja bija pārsteigta: "Šo vajag dezinficēt un apsiet. Kur tu dabūji tādus dūrienus?"

Es viņam izstāstīju par Džeiku un, ka tas bija viņš, kurš sadūra man plecus. Es saku gandrīz raudāt, kad stāstīju, bet dziednieks tikai klausījās ar ieplestām acīm. No viņa atskanēja nopūta un viņš paņēma saites ar ko apsiet manus plecus.

"Tu noteikti vēlies ieņemt viņa vietu vai ne?" viņš pēkšņi jautāja, apsienot manas brūces.

"Kurš gan negribētu..." es nopūtos, "kāpēc jautājat?"

Dziednieks pieliecās man pie pašas auss un iečukstēja: "Man ir noslēpums kā es tev varu palīdzēt nogāzt Džeiku un tu valdītu pār šo Senču alu."

"Un kāds tas būtu?" es biju ieintriģēta.

Viņa sejā parādījās smīns.

DŽEIKA SKATUPUNKTS

Neatskatoties es iegāju mežā ārpus savas teritorijas robežām. Vainas sajūta burtiski ēda mani no iekšpuses. Šī sajūta bija jau kādu laiku iepriekš, bet tagad kad es atļāvos izlaist savas dusmas uz nevainīgu bara locekli, vainas sajūta kļuva divreiz lielāka.

Tā ir arī daļēji pašas Sofijas vaina, jo es viņai neskaitāmas reizes teicu, lai liek mani mierā. Bet no manas puses es nedrīkstēju viņu savainot. Es noteikti atvainošos viņai, kad būšu atpakaļ.

Biju tik ļoti iekritis domās skrienot, ka nepamanīju sev priekšā koku un neveikli ieskrēju tajā. Pēkšņi nāsīs iesitās cita koijota smarža. Tā bija tik vilinoša, ka es nespēju pretoties un kājas pašas mainīja iešanas virzienu. Es šādu aromātu nekas nebiju jutis.

Priekšā no nekurienes iznira siluets, kurš lika vēl arī stiprai ziņkārībai uzrasties. Es gāju tam tuvāk un tuvāk, līdz sānā kaut kas iesitās, liekot man atjēgties. Siluets acumirklī pārvērtās par vēl neredzētu dzīvnieku, kurš pavisam nelikās vilinošs tagad.

Tam bija vismaz piecus centimetrus gari nagi gan priekšējām, gan aizmugurējām kājām. Kājas, savukārt, bija nedabiski muskuļotas un vietām varēja redzēt bruņu apvalku, kāds ir bruņurupučiem. Acis tam bija mazas un nedabiski spīdēja. Ilkņi gandrīz tikpat gari cik nagi. Viss pārējais ķermenis izskatījās ļoti līdzīgs koijota un geparda ķermeņu sajaukumam un, tāpat kā kājas, bija nedabiski muskuļots. Pa visu mugurkaula līniju un garo asti stiepās tādas pašas bruņas kā uz kājām.

Šis radījums nekavējoties metās uzbrukt man, bet no sāna tam spēcīgi iesita zeltaina ķepa tieši pa galvu radījumam. Šoreiz pazīstama un maiga smarža ieplūda degunā un es to pazinu.

Dīvainais radījums uzbruka Annijai, bet es ātri piecēlos, novēršot tā uzmanību. Pa to mazo brīdi kamēr radījums bija novērsies Annija savā geparda formā metās tam pie rīkles un veikli nokoda. Uzreiz varēja just nepatīkamu smaku no radījuma ķermeņa, kas strauji izplatījās pa visu apkārtni.

"Kas tas ir?" es pārvērtos par cilvēku un piecēlos kājas cenšoties atgūt elpu.

"Nav ne jausmas," meitenes sejā bija skaidras bailes. Tas viņa pagriezās pret mani un pēc mirkļa viņas rokas bija ap mani apskāvienā. Es atbildēju ar to pašu.

Mēs nebijām tuvi, bet pa to mazo laiku, kamēr Annija dzīvoja starp koijotiem, mēs neredzami satuvinājāmies. Kaut kas vilka mūs vienu pie otra.

Aiz gepardu barvedes bija divi viņas bara locekļi, kuri pamanot, ka es skatos, pārvērtās par diviem jaunekļiem.

"Iepazīsties, šie ir mani karotāji. Džaspers," Annija norādīja uz puisi ar gaiši oranžas, gandrīz dzeltenas, krāsas acīm un neparasti garu asti, pārklātu ar gepardu plankumiem, "un Lūsija," mana uzmanība tika pievērsta meitenei, kas izskatījās vecāka, bet ar laipnu un gādīgu skatienu.

"Prieks iepazīties," es viņiem teicu un viņi atbildēja ar to pašu.

Gaisotne bija saspringta un visi jutās neērti.

"Tad... kāpēc tu esi šeit?" es centos iesākt sarunu.

Annija uzmeta veiklu skatienu abiem karotājiem un pateica: "Es domāju mums noderētu paēst šeit pēc ceļa."

Lūsija un Džaspers bez iebildumiem arī aizgāja, atstājot mani ar Anniju divatā. Līdz ko viņi bija prom viņa pievērsās man.

Viņas acīs bija neizskaidrojams satraukums, bet vienlaicīgi arī atvieglojums. Es nespēju novērsties no viņas mirdzošajām zeltainajām acīm. Mans ķermenis pats no sevis kustējās un vēl nepaguvis saprast, ko es daru, manas lūpas bija uz viņas lūpām. Viņa ne tikai nepretojās, bet arī sniedzās pretī. Šis bija ilgu pilns skūpsts, kurš beidzot tika sagaidīts.