Es beidzot sapratu, kas man visu šo laiku pietrūka. Man bija vajadzīgs Džeika spēcīgi maigais skūpsts un viņa kaislīgie pieskārieni.
Sirdi vienlaicīgi plēsa uz pusēm vainas apziņa pret Metu un nepārvaramās jūtas pret Džeiku.
Puiša skūpsti jau gāja uz manu kaklu, tāpēc es atrāvos un viegli atgrūdu viņu. Viņš likās apstulbis.
Es centos savaldīt asaras, kas diez ko nesanāca, jo tās jau plūda pa maniem vaigiem uz leju.
"Piedod, es pats nezinu, kas man uznāca. Es zinu, ka tev ir-" Džeiks iesāka, bet es viņu pārtraucu.
"Nē, nē, tā nav tava vaina. Man nevajadzēja iesākt to visu koijotu un gepardu apvienošanu. Tā ir mana vaina. Es nesaprotu, kas ar mani notiek," vārdi bira pa muti ārā un es nevarēju apstādināt asaras.
Puisis maigi satvēra manus vaigus un manas rokas satvēra viņa rokas. Ar īkšķiem viņš noņēma manas asaras.
"Ja tava sirds teica priekšā kaut ko darīt, tad tu izdarīji pareizo izvēli. Tev nav sevi jāapšauba par to," viņš mierīgā balsī teica.
"Man laikam ļoti paveicās, ka tu esi koijotu barvedis nevis kāds cits, kurš būtu mani nogalinājis uz vietas," es pasmaidīju.
"Un man paveicās, ka tieši tu ieradies pie manis nevis kāds cits. Man ir pilnīgi vienalga, ka tu esi gepards, ja vien tu esi Annija," viņš arī pasmaidīja un mēs apskāvāmies.
Pēc kāda laika Džaspers ar Lūsiju bija atpakaļ kopā ar medījumu un mēs visi paēdām. Pēc tam mēs devāmies uz koijotu alu, lai tur pārnakšņotu.
"Heeeeeey, Annijaaaa!" es izdzirdēju Jasmīnas saucienus, tikko sperot kāju alā.
"Nebļauj tik skaļi, Jasmīna," neapmierinātā Sema balss atskanēja blakus.
Līdz ko Jasmīna mani arī ieraudzīja, uzreiz metās ap kaklu it kā mēs gadiem ilgi nebūtu tikušās.
"Es tā noilgojos pēc tevis, man te bija ļoooti garlaicīgi bez tevis un Sems vispār nepalīdz..." Jasmīna kā mazs bērns sāka stāstīt visu, kas notika kamēr manis nebija.
Es pasmējos un teicu: "Tu to visu varēsi izstāstīt nedaudz vēlāk, labi?"
Viņa apklusa, bet lielais smaids pār visu seju nepazuda. Sems arī likās laimīgs pat ja to īpaši neizrādīja, jo ar smaidu sejā sagaidīja.
Džeiks ar roku negaidīti pieskārās manai apakšējai muguras daļai, liekot man nedaudz sarauties: "Iesim. Tava istaba vēl joprojām ir tukša."
Es uzmetu skatienu Džasperam un Lūsijai, kuri klusi stāvēja aiz manis kā īsti miesassargi. Pamāju, lai viņi seko man un mēs visi gājām uz manu ierasto vietu.
Godīgi sakot, man bija pietrūkusi šī ala, tās smaržas un iemītnieki. Un šis moments būtu palicis skaists, ja vien koijotu dziednieks neuzrastos tieši man ceļā.
"Sveika, Annija!" viņš sveicināja ar savu plato, mākslīgo smaidu sejā. Bija ļoti jācenšas, lai noslēptu riebumu, ko izjutu pret dziednieku.
Es vēl joprojām neatceros, ko viņš toreiz man izdarīja, bet kāda sīka balss iekšā teica turēties no viņa pa gabalu. Šo balsi es noteikti nevēlējos ignorēt.
"Sveiki," es atteicu un, nevēlēdamās iejaukties, centos paiet garām.
Džeiks uz mani paskatījās ar nesaprotošu skatienu, bet neko neteica.
Mēs aizgājām līdz istabai un es paliku divatā ar Džeiku, kamēr Jasmīna un Sems gāja ierādīt istabas Džasperam un Lūsijai.
"Kāpēc tu tik atturīgi runāji ar dziednieku?" Džeiks jautāja, pienākot tuvāk pie manis.
YOU ARE READING
Liktenis
RomanceKas notiek, kad pēkšņi ir piespiedu kārtā jāsāk pilnīgi jauna dzīve, nezināmā vietā, jāmācās visu no jauna un, it kā ar to nepietiktu, jākļūst par vienu no tiem, kurus tu agrāk iznīcināji? Annijai to visu nāksies pārdzīvot, bet ar to viss nebeigsie...
