Liktenis

51. | Glābiņš

"Sekojiet man," Saimons teica, uz mirkli pārvēršoties par cilvēku.

Tad viņš pārvērtās atpakaļ par lapsu un izveicīgi ar apbrīnojamu lokanību veda mūs tieši mežā. Puisis ar lapsas ķermeni lokani līda cauri visādiem krūmiem. Koijota ķermenis bija līdzīgs suņa ķermenim, tāpēc es pārvērtos atpakaļ par gepardu.

Atskatoties, pamanīju kā Džeiks, Sems un Jasmīna ir nedaudz atpalikuši, tādēļ, ka visur iesprūst ķepas vai viduklis. Ņemot vērā to, ka lapsa arī ir no suņu dzimtas, Saimons bija visveicīgākais no mums visiem.

Kas viņam bija jāpārdzīvo, lai pa tik mazu laiku iegūtu tik labu formu?

Pēc apmēram desmit minūšu ilgas ložņāšanas pa meža, šķietami, tumšāko vietu mēs beidzot nokļuvām ļoti mazā un šaurā meža klajumā, kura vidū bija ala. Šī ala pat nebija uzreiz pamanāma, jo tā ir noklāta ar visādiem zariem, lapām un citiem meža rotājumiem. Pats klajumiņš, apkārt alai, bija tumšs, jo to aizklāja koku gali.

Saimons iegāja iekšā pa mazo alas ieeju un pazuda tajā. Paskatījos uz pārējiem, bet tie tikai gaidīja vai sekot Saimonam vai nē. Protams, nebija citas izvēles, tāpēc vairāk laiku nekavējot es devos iekšā. Mans bars un trīs koijoti sekoja man. Neilgi rāpjoties mēs beidzot panācām Saimonu nu jau plašākā alas daļā.

Kad puisis pārliecinājās, ka mēs visi esam panākuši viņu, viņš devās tālāk pa nākamo eju, dziļāk alā.

Tā kādu laiku sekojot viņam, mēs nonācām alas beigās, kas bija milzīga un... apgaismota. Tā nebija apgaismota no āras, jo nebija neviena "lodziņa". Tā bija apgaismota ar elektrību. Pirmo reizi pa gandrīz gadu, es beidzot redzu kaut ko, kas ir saistīts ar elektrību.

"Kā šeit var būt gaisma?" Feijas un Džaspera izbrīnītās balsis ieskanējās manā galvā. Gandrīz neviens šeit nezin, kas ir elektrība.

Par to es šobrīd uztraucos vismazāk. Es pārvērtos par cilvēku, un Saimons darīja to pašu. Mēs īsi apskāvāmies pirms uzsākt sarunu.

"Kur mēs esam? Kā tev ir gājis?" šie divi jautājumi bija pirmie, kas nāca no manis. Man pēkšņi bija tik daudz ko teikt. Sajutu divus asus skatienus aiz sevis un nojautu, ka tie nāk no Meta un Džeika puses, tāpēc atkāpos no Saimona soli tālāk.

"Gāja man labi, bet es pēc tevis ilgojos visu šo laiku," Saimons pasmaidīja, bet divi dzēlīgie skatieni tagad arī pievērsās viņam, tāpēc viņš atbildēja uz otru jautājumu, "es biju netālu no jūsu apmetnes meklējot dažas lietas un izdzirdēju šāvienus. Es uzreiz sapratu, kas notiek un devos pārliecināties vai jums viss kārtībā. Tad mēs satikāmies ceļā."

"Skaidrs. Šī ala nav zināma nevienam citam vai ne?" es jautāju, aplūkojot to.

"Tikai es par to zinu un viens mans draugs," viņš mirkli kavējies atbildēja.

Visas acis, kuras šeit bija tika pievērstas Saimonam.

"Draugs?" jautājums atskanēja no Lūsijas, kura apstājās blakus man.

Saimons nedroši paskatījās uz mani un tad Lūsiju: "Jā, bet viņš noteikti zin, ka šobrīd nākt uz šejieni nav droši un ir noslēpies citur."

Kaklā likās iedzēla kaut kas neredzams. Pa šo mazo laiku, kopš Saimons nebija ar mums, viņš jau paspēja atrast draugu. Man būtu jābūt priecīgai par viņu, ka viņam tik labi izdodas izdzīvot vienam, bet tā dzēlīgā sajūta kaklā to neļāva. Bet varbūt tā ir labāk, jo Saimons ir izmainījies un mēs katrs tagad ejam savādāku ceļu.

Es no viņa novērsos un piegāju pie alas sienas, noslīdot pa to un apsēžoties uz vēsās alas grīdas. Lielākā daļa sekoja manam piemēram. Alā valdīja klusums, kuru iztraucēja tikai daži čuksti starp kādu.