Es laikam iepazistinasu sakuma ar sevim.
Tatad mani sauc Ketija un man ir 15 gadi.
Šajā gramata velejos dalīties pieredzē un varbūt iedrošināt kādu nebaidīties izmantot šo vārdu -Depresija.
Lai ari cik man gruti nebutu es smaidu, tas ir gruti, taču no tā ka tu raudasi tev vieglāk nekłūs,tu dzirdesi loti daudz parmetumus jo iespejams ka apkartejie nesapratis tavas emocijas un sajutas.
Tatad kad man palika 11 gadi, es sāku just dīvainas sajūtas un emocijas. Es nevēlējos neko, ne ēst, ne spēlēties. Es varēju viienkārši gulēt gultā visu dienu un skatīties grieztos. Laikam jāpiebilst ka 9 gadu vecumā zaudeju mammu.
Tas turpinājās līdz manā dzīvē pēc pāris mēnešiem ienāca suns, vārdā Fixa. Vińa katru rītu ar lūgumu pilnām acīm skatijās uz manīm lūdzot iedot brokastis un iziet pastaigā. Vińa man deva iemeslu no ritiem celties un darīt.
Šobrīd Fixa manā dzīvē ir gandriz jau 7gadus, vina.ir iemesls kadel nepadodos. Vina ir virniga kas mani ir redzejusi raudam, un ar patiesu smaidu. Vina mani atbalsta vienmer un vienmer liek pasmaidit lai ari cik gruti tas nebutu.
13 gados es jau saku apzinaties sis sajutas un neizprotamas emocijas nopietnibu. Tomer māsa vienmer teica ka esmu tikai slinka,neko negribu darit, pat tagad saka ka es visu laiku meloju par sajutam,ka manipuleju ar cilvekiem bet tad kad notirk kaut kas svarigs piemeram es sev nodaru pari tad vina jauta kapec es ar vinas nerunaju.....divaini,varbut tapec ka vina man netic.Kā arī 13 gados es sāku apmeklēt psihalogu, ja godigi vins man vispar nepalidzeja, es vienkarsi iztereju lieki 2 gadus apmeklejot vinu.
14 gados aizgaju pie psihiatra, vins man.patrica ka es esmu pilnigi vesels cilveks un nesaprot ko daru pie vina. Un ta es censos cinities ar sevim, nakamo gadu jau 16 gadi. Bet netieku vala no tam debilajam emocijam un.sajutam.
