Nenotikušais kūrorta romāns

Ar ilgām uz atpūtu

Lidojums kā jau lidojums. Sēdeklis nebija pats ērtākais. Tomēr tās bija 4as stundas starp čāpstinošu kungu, viegli pārsmaržojošos kundzīti, kura visu lidojuma laiku dažādi centās uzsākt sarunu ar šķiet jebkuru, kurš tā vai citādi izraisīja viņas interesi. Es nevērīgi ieliku austiņas, kaut ko nospiedu telefona ekrānā, aizvēru acis un izlikos, ka guļu, jo tā bija daudz vieglāk pārciest neveselīgo kundzītes uzmanību un stjuartu rūpību. Finaly landed!

Atverot acis, varēja ieraudzīt, ka, lidmašīnai atstājot skrejceļu, kāds nepacietīgs slāvu izcelsmes pāris jau trausās kājas un drudžaini sāka grābt savas mantas it kā tas ļautu šo gaisa kuģi atstāt ātrāk. Protams, viņiem tika aizrādīts, nekavējoties, nolikt savus rumpjus sēdus pozīcijā. Vienmēr domāju - kur steigties, tad ja tu savu esību esi uzticējis pārvietot citiem. Lidmašīnas durvis tika raiti atvērtas. Izkāpu pa aizmugurējām un, kāpjot pa trapu, izjutu svaigā gaisa nozīmi. Tikai pirmā ieelpa ir īpaša.  Svaiga. Pavasarīga. Spirgta un silta. Cilvēki bija steidzīgi. Saule spīdēja un rosināja novilkt jaku. Silti un var teikt, ka pat mājīgi. Welcome like home!

Sekojot norādēm, devos virzienā visupirms paņemt čemodānu un slēpes, kas lēni izlīgoja uz lentas it kā nez no kurienes. Bija laiks pavērot atlidotājus. Tur stāvēja 4u vai 5u 30gadnieku kompānija, kura dzīvīgi ik pa brīdim iesmējās. Skaidrs bija viens, ka viņi ir atbraukuši atpūsties. Viņu uzvedība šķita pat uzmundrinoša. Aiz viņiem bija tas pāris, kas lidmašīnā steidzās. Sievas seja mainīja grimases. Vīrs novērsās un lūkojās citā virzienā un nebija jābūt gaišreģim, lai saprastu, ka "dzīve nav rožu lauks" un ir pilnīgi skaidrs, kurš šeit ir "galvenais". Protams - Viņa. Labi, ka tas nebija dzirdams, jo atbraucu taču atpūsties. Paņēmu savas mantas, uzliku uz ratiem un devos izejas virzienā. Jeeeeeej! Atvaļinājums ir sācies! Nekādu raižu. Nekādu pienākumu.  Tikai bauda bauda un .... bauda.

Izejot no lidostas, nonāku uz perona, kur mūs jau sagaida grupas vadītāja kā veca mīļākā, kura izrāda apbrīnojamu prieku un laipnību pat tad, ja ierodies reti vai "tikai šoreiz". Viņai nav variantu. Tāda ir viņas loma. Pie autobusa ir viegla drūzma, kur manu uzmanību piesaista kāds pāris.

Pāris ir vidējos gados un ap viņiem ir elektrizēta gaisotne. Viņš viņai apliek roku ap vidu. Viņa daudzsološi ieskatās viņam acīs. Mmmm... Šeit gaidāmas kaisles pilnas brīvdienas. Kam numurs būs blakus, tad pornokanālu nevajadzēs. Taču zinu, ka 2vietīgie ir citā spārnā. Tā vien gribas teikt,- mīļie, duša ir vislabāk izolētā telpa. Citi "neuzzinās" to, ko jūs šobrīd cenšaties rūpīgi slēpt.

Manas pārdomas iztraucē viegls pieskāriens labajam augšdelmam "varat iekāpt!". Uzmetu skatu kā čemodāni un slēpes saguļ kā  desas pagales autobusa vēderā - daudz. Iekāpju un dodos uz autobusa beigām. Cilvēki dažādi. Kāds smaida. Ir ģimene ar bērnu, kur tēvs rimti sēž blakus dēlēnam un glāsta telefona ekrānu. Māte no aizmugurējā sēdekļa ar zināmu regularitāti pārbauda  mazuļa labizjūtu, satraukti uzdodot jautājumus. Jo tālāk virzos, jo sejas dažādākas. Ej un te jau abi manis iepriekšminētais pāris no lidmašīnas ainas. Šoreiz nav saprotams vai man gribas glābt kundzi no viņas nīgruma vai kungu no izmisīgiem centieniem kundzi mierināt viņas drāmā.  Tieši pirms viņiem ir brīva vieta pie loga. To ieņemu bez bažām, skaidri zinot, ka ceļā tieši šajā pusē būs kalni un saule sildīs. Šobrīd šeit ir viegla ēna un aiz loga ir lidostas ieejas haotiskais vaigs. Mūsu "mīļākā" ar rūpju pilnu balsi, pieturoties pie priekšējo krēslu atzveltnēm, uzmet aci visam autobusam it kā saskaitītu aitas stelinģī, apvaicājas: "Visi?" Diez kā lai atbild, ja tikai viņa zina, cik tad mūsu jābūt?! Man blakus apsēžas viens no jaunības 5nieka. Brauciens var sākties.

Aiz loga mainās skati. Zināmā kārtībā izvietojušās mājas. Garām mums traucas dažādi auto. Man austiņās skan mūzika. Labi, ka ielādēju izlasi, kas man ļauj atslābt un būt. Esmu savās domās. Jau šur tur var ieraudzīt kalnu galotnes, kas saules gaismā mirdz iztālēm tik spoži kā sudraba karotes tikko atvērtā virtuves atvilktnē. Skatos un sajūtu vieglu skurbumu, seno aizmirsto tauriņu sajūtu vēderā. Jeeej! Ar atgriešanos!

Brauciena laikā čabināšanās aiz muguras un autobusa pretējā loga atspulgā ieraugu, ka pāris aiz manis (nu jau ērtības labad, nosauksim viņus par nīgrajiem) ir atraduši, pēc visa spriežot, īslaicīgu konsenuss, jo kungs ir atslābinājies (iespējams sūc kādu kokteili, jo alkohola smārds iedveš īslaicīgi degunā) un nīgrā kārto viņa krekla pogas un kaut ko dedzīgi purpina. Viņš piekrītoši māj ar galvu. Es viņu saprotu. Šī ir labākā un vismazāk kaitīgākā taktika, lai izdzīvotu līdz viesnīcai. Tad jau varēs atlaist ar vakariņām un pazust uz kalna vai vīriešu pirtī. Mja... saprotu. Ar šitādu bestiju nav viegli, bet izskatās, ka noturīgi.

Esam klāt. Mīļākā apsveic visus ar ierašanos un atgriešanos. Draudzīga. Smaida kā allaž un dod vadošus norādījumus par iekārtošanos viesnīcā, ēdienreizēm un citu sen zināmu informāciju. Iztūcos no autobusa. Jau stiepjos ņemt savas slēpes un čemodānu, kad dzirdu nepārprotamu, pamācošu komandu - lēnām un uzmanīgi! O jā, šito man tikai vajadzēja. Grupā ir skolotāja. Visticamāk sirdī. Pamācības tiek dotas pa labi un pa kreisi. Noturos, neko nesakot, un dodos prom, lai arī mēle niez viņai muti aiztaisīt ar vienu "slaido".

Viesnīcas numurs zināms. Jūtos ērti un, lai to atzīmētu, iekrītu gultā atmuguriski zvaigznītē. Nav jau baisi daudz laika te zaigot. Jāiet ēst!