Man bija 13 gadi, kad sāka notikt neparastas lietas manā pilsētā. Mani sauc Roze un man ir 13 gadi.
Es reiz biju viena pati mājās, jo vecāki bija devušies un Spāniju ekskursijā. Mani neņēma līdzi, jo man bija skola.
Es protams saprotu to, bet es ļoti vēlējos uz Spāniju.
Es kā parasti pamodos, paēdu, sataisījos un devos uz skolu ar kājām, jo skola bija tikai 15 minūšu attālumā no manas mājas. Es gāju uz skolu viena pati, jo citus manus draugus veda ar mašīnu uz skolu. Man bija viss ko es vēlējos, ģimene, draugi un puisis.
Es ierados skolā, un mani ielūdza uz ballīti.
Es protams piekritu.
Es atnācu mājās un uzvilku visskaistāko kleitu kas man bija.
Es gāju uz ballīti, bet man bija bail, jo man sekoja aizdomīgs, tumši zils buss.
Sākumā likās aizdomīgi, bet pēctam es padomāju, ka varbūt kāds vienkārši brauc no darba uz māju. Pēc ballītes es gāju mājās un mana draudzene Emma gāja arī ar kājām uz māju, bet viņas māja bija otrā pusē pilsētai, bet tad es ieraudzīju, ka aiz viņas brauc tas pats tumši zilais buss.
Es neko daudz nepadomājot gāju mājās.
No rīta es atnācu uz skolu un sapratu, ka Emma nav skolā. Skolotāja mums visiem paziņoja, ka Emmu pēc tās ballītes neviens nav redzējis. Es biju aizdomājusies, ka tas buss vainīgs, bet noskanēja skolas zvans.
Man pēc tās dienas bija bail iet ārā no mājas. Es zināju ka pēc 3 dienām vecāki būs atpakaļ no Spānijas, tāpēc nevaig satraukties. Man visu laiku liekas ka kāds mani novēro. Man zvanīja mans puisis Maikls un uzaicināja mani uz randiņu, viņš teica ka atnāks man pakaļ. Es sataisijos un Maikls jau bija klāt. Pēc randiņa Maikls pavadija mani līdz mājām, un pats gāja atpakaļ mājās, bet tad es pamanīju ka aiz viņa seko tumši zils buss. Es bļavu Maiklam: "MAIKL, AIZ TEVIS IR TAS PATS TUMŠI ZILAI BUSS!!"
Viņš mani nedzirdēja...Es atnācu mājās un sāku raudāt. Jo 2 man tuvi cilvēki tika nolaupīti, es sapratu ka es varu būt nākošā, kas tiks nolaupīta, labi ka rīt bija sestdiena un svētdiena. Sestdien no rīta ziņas rādīja ka mūsu pilsētā ir jau nolaupīti 4 cilvēki. Es biju šokā, bet tad es atcerējos ka vakarā būs mani vecāki atpakaļ ar dāvanām. Es biju ļoti laimīga. Bet tāpat man bija bail iet ārā. Pienāca vakars un vecāki atbrauca mājās. Es samīļoju vecākus un atvēru dāvanas. Tad es pastāstīju vecākiem visu kas notika pēdējās 2 nedēļas. Viņi bija šokā, jo taču mana draudzene un mans puisis nomira.
Es biju ļoti bēdīga par to, jo mēs ar Maiklu grasijāmjes precēties tad kad izaugsim...diemžēl tas nekad vairs nenotiks, bet tāpat es dziļi sirdī cerēju ka viņi vēl ir dzīvi. Policija sāka izmeklēšanu, un mani pasauca lai es pastāstu vairāk par to ko es zinu. Es izstāstīju:" Zilais buss to izdarīja!" Es paskatījos pa logu un tur stāvēja tas pats buss pāri ielai. Un es redzēju, ka tas vīrietis kas tajā sēž, viņš skatījās uz manis. Es zināju ka tas ir tas pats buss, jo mūsu pilsētā ir mazs busu. Bet tad es atcerējos, ka manas mammas draudzenei ir zils buss. Viņu sauca Anna, viņai bija buss, jo viņa bieži braukāja un pirka mēbeles, un pēc tam pati pārdeva. Viņai vienīgai šajā pilsētā bija zils buss... Bet taču kāpēc viņai manu puisi, manu draudzeni un vēl 2 cilvēkus vajadzētu?
Mamma vakarā pateica ka mēs pie Annas brauksim ciemos. Man tā ideja nepatika.
Mēs izbraucām, tad kad mēs atbraucām tur pat pagalmā stāvēja tas buss. Tas pats numurs. Es mammai nestāstīšu, ka visticamāk Anna ir tā pati laupītāja. Mums ar mammu nav tik labas attiecības. Viņa vēl joprojām ir dusmīga kad es biju atnākusi mājas piedzērusies.
Tad kad iegājām Annas mājā es redzēju, ka tur stāv Emmas chanel šalle.
Es zināju ka Emma iespējams ir dzīva, un Maikls arī, jo Anna nekad negalinātu, es taču viņu ļoti labi pazīstu. Mēs atbraucām mājās. Es gāju no skolas mājās. Tas bija tas brīdis kad mani nolaupīja. Tā nebija Anna, bet gan viņas vīrs!
Es bļavu cik vien varēju. Viņš atveda mani uz pagrabu. Tur sēdēja Maikls, Emma, Es un vēl 2 cilvēki ko es nepazinu. Tad ienāca Anna. Viņa tāda ļaunā tonī sacīja man:"Nu Roze, atceries ko tu manai meitiņai izdarīji?" Es toreiz ar viņas meitu Lunu bijām labākās draudzenes, tad kad mums bija 11.Es sēdēju pie viņas mammas mašīnas stūres, bet Luna blakus. Viņas mamma nezināja ka mēs nozagām viņai mašīnu. Es ietriecos kokā, man ta viss bija labi, bet Luna nomira. Es atbildēju Annai:" Es zinu ka es daudz ko izdarīju, bet kāpēc tev vēl mani tuvākie 2 cilvēki te jāmoka un vēl 2 sveši cilvēki?" Viņa tikai nosminēja, un pateica:"Klau, ja tu no savas mātes dabūsi to zelta kaklarotu, tad es tevi un pārējos palaidīšu." Man diemžēl nebija citas izvēles... Es nozagu un atnesu, un tad viņa mūs palaida. Mēs policijai visu izstāstījam. Viņi mums atbildēja ka Anna pārdeva visu un aizbēga uz Ameriku...Bet nekas, es vēl viņai atriebšos... 2 daļa vēl sekos :)
