DIVI CILVĒKI TUMSĀ

Braukšana

Mēs iegājām iekšā manā mājā un es viņam parādīju visus tos kodus un pateicu, ka varbūt kaut kas ir pagrabā. Viņš jocīgi skatoties uz manīm un pasmaida.

-Kā TeV VaR bŪt No šĪ pAgraba BaiL! : Viņš atverot pagraba durvis un izbrīna acis. 

Uz minūti mēs abi vienkārši tur stāvējām, viņš priekšā es aizmugurē un pēctam viņš sāka iet lejā. Es pie viņa rokas stipri pieķērusies eju viņam līdzi.

-MaN VĒL TeVi PaņEMT? Vai PATIEŠĀM TEV IR TIK BAIL?? : Viņš to sakot un pēc kāda brīža aiztaisās pagraba durvis un izslēdzas gaisma. Mēs abi tā iebļāvāmies. Viņš mani atlaida no bailēm UN ES TIK KLIEDZU KUR VIŅŠ PALIKA, VIŅŠ MEKLĒJOT MANI. Viņš paņēma mani aiz rokas un  mēs abi skrējām pie durvīm un durvis vienkārši netaisījās vaļā. Pēc kāda brīža gaisma ieslēdzās un tur no plaukta iznāca seifs, mēs ievadījām 4 ciparu kodu un seifs atvērās. Tur bija siers. 

-KAS PA SŪDU! : Es bļauju dusmīga. Viņš apskatījās uz manīm.

-Tas BIJA TAS, KO TU GRIBĒJII?? ..... : Viņš pasakot un atlaižot manu roku. Viņš pasakot : Labu apetīti! UN MēS NEESAM DRAUGI, ATĀ! 

BRUH.... Viņš paņēma un sāka iet uz durvju pusi. Es paņemu dusmīgi un apkaunoti savus visus kodus un gāju arī prom, jo negribēju viena palikt tajā pagrabā un vēl paķēru to siera gabalu. Viņš vienkārši izgāja ārā un Viss!! VISPĀR KĀDĀ SAKARĀ, VIŅŠ NĀCA AR MANĪM. VAI VIŅŠ KAUT KO GRIBĒJA. Es apskatījos uz pārējiem kodiem un kodiem bija 8 cipari un ES SAPRATU..... Varbūt TIE BIJA TELEFONA NUMURI....

Es paņēmu telefonu un piezvanīju uz vienu nummuru. Tur pacēla kāda sieviete teicot: Sveiki? Un varēja dzirdēt fonā vīrieša balsi, ka viņš saka: Kurš zvana? Es vienkārši noliku klausuli. 

KAS NOTIEK? MAN VISS PIERIEBĀS, TAGAD MAN VĒLVAIRĀK IR BAIL NO MANAS MĀJAS. Par laimi man vēl ūdens palika mājās. MANI ŪDENS NOMIERINA! 

Nākošajā rītā es pamodos no telefona zvana. KĀPĒC TAS TELEFONS ZVANA TIK SKAĻI, ES PAGULĒT ARĪ GRIBU. Es pacēlu un tur sāka runāt mans tētis, bet es nocēlu. Kad gribēju iziet ārā kaut kur sameklēt darbu, es redzēju pie durvīm aploksni, kur bija mans tēta vārds un uz aploksnes bija kāda adrese. Es izdomāju tur aiziet, jo ja nu tie ir mani radinieki.

Kad es apskatījos kartē, tā adrese bija vispār citā pasaulē. NU LABI, LABI..... pilsētā. Es taisos tur braukt! Es sakrāmēju savu somu un devos. Autobuss bija jāgaida 30 min un es braucu no "Pula" uz "Dubrovnika" REĀLI ,INTERESANTI! 

Kad iegāju autobusā tur bija ļoti daudz cilvēku. Es biju kā saspiesta pankūka, kura stāv pa vidu. Autobuss vienkārši kratījās un es gāzos uz vienu pusi un uz otru. 

Es gribēju bišku pajiet no visiem prom, bet mani pagrūda un es uzkritu vienam čalim virsū. Kad es apskatījos uz augšu, tur STĀVĒJA VIŅS..... ATKAL VIŅŠ. Es gribēju aiziet prom, bet es nevarēju, jo mani bija visi saspieduši viņam klāt. MAN REĀLI APNĪK TIE ČAĻI, KĀPĒC VIŅI VIENMĒR SEKO MAN.

-Ja tu gribi ar manīm bildi, tad vienkārši pasaki! : Es viņam nosaku un mēģinu visus pagrūst, lai tieku prom no viņa. Kad mēģināju visus nogrūstīt, es aiz kādas kājas pakritu un sāku krist visiem pārējiem cilvēkiem virsū. Mēs visi cilvēki kā domino kauliņi nokritām vienam otram virsū. Tas čalis tikai stāv un smejas. Viņš pagriezās itkā mani nepazīstot un sāka skatīties pa logu. Man visi uzbļāva virsū un mani izmeta ārā no autobusa. BIJA 2 NAKTĪ......... Es biju viena pati uz ceļa, kuru es nezinu. Līdz "Dubrovnika" bija vēl kaut kāda 1 stunda 30 min bija jābrauc ar autobusu, bet KAMĒR ES AR kājām aiziešu, nu ja...