DIVI CILVĒKI TUMSĀ

Jaunais bodyguards

Es apsēdos uz soliņa un vienkārši skatījos uz zvagznēm. Pēc varpateikt kādas sekundes, kāds atnāk un apsēžas man blakus. Kad es apskatījos, kurš tas ir..... Es taisījos tam atkal bļaut virsū, bet nu es negribēju.

-Atkal tu, bababba, nav brīnums! : Es uzsaucu tam čalim un rolloju acis. Viņš neko neatbildot man vienkārši sēdēja blakus. Es nezinu kāpēc, bet es iemigu tieši viņam blakus un, kad es pamodos viņš jau bija prom. Es nezinu, kas ar viņu notika tālāk utt. 

Es gaidīju no rīta autobusu un, kad sagaidīju es iekāpu iekšā. No paša rīta vispār nebija cilvēku, tāpēc man bija vieta, lai apsēstos. Kad atbraucu galapunktā es izkāpu un devos uz adresi.

Māja bija milzīga un tur pie vārtiem stāvēja divi apsargi. Es apsargiem pateicu, lai mani ielaiž.

-Piedod meitenīt, mēs nelaižam cilvēkus te iekša, te ir privāti viss. : Viens pasakot aizstumj mani prom pāri ielai.

-Mēs te laižam tikai apsargus! : Otrs pabļauj.

-Bet es varu būt apsardze!! : Es pabļauju pretī.

-Piedoooddd, viņi pieņem tikai puišu apsargus! : Otrs atkal pabļauj un turpina stāvēt.

Kādi kretekļi! Nu labi, tad man ir jaizdomā plāns. Te blakus bija kafeinīca un es piegāju un pateicu vai varu strādāt, jo es esmu itkā laba. Viņi piekrita! YAYYYY! Tur kafeinīcā, es arī riktīgi paēdu un dabūju pa vienu dienu naudu.

Par to naudu es aizgāju uz veikalu nopirkt puišu parūku un master mafijas drēbes. Smieklīgi! Es aizgāju vēl nomainīt vārdu pie kaut kādiem fake informāciju licējiem. Es mēģināju atcerēties manas karatē kustības, ko man tētis bija mācījis un VISSS! ES ESMU GATAVA!

Tagad mani sauc Logans Locis un man ir 15 gadi. Man ir melni mati un riktīgi zilas acis.

Es no rīta sameklēju viņu galveno nummuru un piezvanīju, ka es gribētu būt viņu apsargs un viņi piekrita. ES OMAGASH BIJU TIK PRIECĪGA. Pēc 30 min es atnācu pie tā mājas sargiem un ļoti zemā balsī mēģināju ar viņiem runāt. BEIDZOT, VIŅI MANI IELAIDA, HAHAH!

Es iegāju iekšā lielajā mājā un tur mani gaidīja viens vīrietis un viena sieviete. Viņi bija baisi. Viņiem acis bija kā ķīniešiem un viņiem bija arī melni mati un zilas acis. Opa! Kāda SAkritībA!

Sieviete man pateica, ka es nebūšu vārtu sargs, bet viņas bērna bodyguards. Un jā.... Man tajam random cilvēkam būs jābūt katru brīdi klat. Manuprāt, tā būs meitene, jo nu meitenēm vajag bodyguardu. Un jā... 

Tie vecāki mani aizveda pie tā cilvēka istabas un paši aizgāja prom. Es pieklauvēju un iegāju istabā, bet tur neviena nebija. Es noliku mantas un vienkārši apsēdos pirmajā krēslā, kuru es redzēju. Es skatījos uz bildēm un redzēju kādu čali. Manuprāt, kaut kur viņu biju redzējusi, bet nu, lai paliek. 

Pēc kāda brīža, kad piecēlos no krēsla, es gribēju paskatīties tur visu lielo māju un man iecēršas durvis sejā. Kad apskatos uz to cilvēku....... Es, nuuu........ jā.

AAAAAAAAAAAAA : Mēs abi randomā iekliedzāmies. 

VECĪT, BRUH WATAHECK, KAS TU TĀDS ESI. : Pasaka čalis un jūs jau zināk kurš. Tas, kurš ar manīm autobusa pieturā no sākuma sēdēja. 

Viņš to pasakot es vienkārši uz viņu skatos un, manuprāt, viņš domāja, ka es esmu jukusi, jo pietams viņš bija iznācis no dušas un viņam nebija krekls. Kā man nepatīk skatīties uz vienu un to pašu cilvēku, frikin, visu LAIKU! PARLAIMI VIŅŠ mani neatpazina. Viņš iepazīstināja sevi un viņu sauca Tomas un viņam ir 15 gadi. Viņš teica, ka viņš vispār nemākot kauties, bet kad es vienreiz redzēju kā viņš spārda savu mīksto mantiņu, manuprāt, viņš mācēja kauties un meloja, ka nemākot, bet nu labi, jo tad priekškam viņam vajadzīgs bodyguards. Pa nakti viņš krāc kā traks un vēl pietams man jāguļ viņam tieši blakus. Tas REĀLI PRIEKŠ MANĪM IR JOCĪGI.