Vampīru medniece. (1.grāmata)

[1]Mana bērnība

Sveiki mani sauc Sema! Mana bērnība nebija, tāda kā citiem bērniem! Mana ģimene jau paaudzi paaudzē medī vampīrus... Jau no pašas bērnības mani veda apkārt pasaulei, lai apmācītu kā pareizi medīt vampīrus. Neuztraucies es pastāstīšu, kāda bija mana bērnība!
Kad man bija četri gadi mani vecāki pateica ka vampīri exsistē un mūsu ģimene vairākās paaudzēs viņus medī, man protams naktī rādijās murgi, es kā jau katrs mazs bērns baidījos no briesmoņiem. Kad man palika pieci gadi vecāki pastāstīja, ka vampīri izskatās kā cilvēki, bet pārvēršas, kad tuvumā ir mednieks, vai kad viņi, kādam uzbrūk. Tad es sāku jukt prātā, savā veidā, jo es vampīrus redzēju ikvienā cilvēkā, ko satiku, salecos izdzirdot vismazāko troksnīti.
Septiņu gadu vecumā vecāki mani aizveda prom no visiem maniem draugiem, skolā es negāju, tā vietā es braucu apkārt pasaulei kopā ar vecākiem un viņi man mācīja visu par vampīriem. Desmit gadu vecumā es vecākiem jau palīdzēju medīt vampīrus, es protams negāju uzdevumos, bet lasīju senču dienasgrāmatas un uzzināju, ar kādu vampīru mums jācīnās.
Mamma man reiz stāstīja ka vampīrs būtībā ir dēmons un ir dažādu veidu dēmoni. Es dienasgrāmatās parasti atrodu vampīru, ar kuru mums ir darīšana un uzzinu visu par viņu, lai pastāstītu vecākiem kā nogalināt šo vampīru. Kā jau teicu pasaulē ir daudz un dažādi vampīri, ja nemaldods ap 5000 veidu vampīri.
Kad man bija piecpadsmit es nogalināju savu pirmo vampīru, pēc tam vecāki nebeidza teikt cik ļoti viņi ar mani lepojas.
Kad man bija septiņpadsmit es biju Šveicē, protams man bija vientuļi! Man nebija neviena drauga, vecāki gribēja, lai es apprecu citas dzimtas mednieku. Bet es gribēju iemīlēties un dzīvot normālu dzīvi.
Kādu dienu es nolēmu pastaigāties, saskrējos ar diezgan izskatīgu puisi. Mēs iepazināmies un sadraudzējāmies. Es vairs nejutos tik vientuļa man beidzot bija draugs! Kādu dienu kamēr vecāki gulēja es kārtējo reizi izlavījos no mājas, kurā mēs dzīvojām kamēr mani vecāki nenomedīs vampīrus, kuri šeit dzīvo, lai satiktu savu jauno labāko draugu. Kad nonācu mūsu satikšanās vietā, kāds man iesita pa galvu un es atslēdzos.
Atmodo tumšā, mitrā pagrabā un priekšā man stāvēja vampīrs, mans labākais draugs. Tagad es sapratu, kāpēc vecāki neļāva man draudzēties ar citiem, jo tu nekad nevari zināt, kurš ir vampīrs!
Kad vecāki mani nāca glābt, tās protams bija lamatas. Viņi ieskrēja tieši vampīru barā. Vampīri viņus nogalināja, taču mamma bija paspējusi man iedot nazi, es atbrīvoju rokas un skrēju cik ātri varu prom no turienes es zināju, ka tā ir mana vaina! Es aizbraucu no Šveices un apsolīju sev tur nekad vairs neatgriesties... Tā es paliku viena. Ko man tagad darīt? Dzīvot to normālo dzīvi, kuru tik ļoti kāroju? Vai sekot vecāku vēlmēm un medīt vampīrus?