- Kā ir , kad esat vienīgā sieviete savā grupā ? - Intervētāja prasa, pavicinot savas mākslīgās skropstas un uzsmaidījusi " uzpūstu " smaidu. Ak, kā man viņa kaitina ! It īpaši tādēļ, ka šeit atrodos ilgāk par visiem iepriekšējiem grupas biedriem .
- No sākuma bija nepierasti, bet es ātri iejutos . - Saku sevis iestudēto tekstu un smaidu, lai gan manī nav ne mazākās piles prieka emociju.
- Un kādas attiecības jums ir ar ğimeni ? Vai viņi atbalsta jūsu karjeras izvēli ? - Viņas teiktais liek man nobālēt . Ğimene ? Nemanāmi notrīcu. Tas ir pārāk daudz. Šī dāmīte ir pāršāvusi pār strīpu.
- Tā nav jūsu darīšana . Visu labu ! - Iesaucos, teju vai izskriedama no telpas.
Kriss ir kaut kur nozudis un labi, ka tā, jo pašlaik es neesmu labākajā emociju stāvoklī. Es dodos uz izejas pusi,tomēr ,pamanījusi logu, pieeju pie tā un cieši iekrampējos baltajā palodzē. Prātu caurstrāvo atmiņas - kā vecāki piedzērušies mani piekāva, kā man nebija ko ēst, kā vienmēr tiku izsmieta, kā mans brālis apsaukāja mani, lai nesabojātu savu " krutā " statusu. Ak, viņš ne tikai mani apsaukāja. Viņš bija tas, kurš izbojāja manu bērnību visvairāk.
Es izdzirdu nelielu troksni, kas liek man neapzināti nodrebēt . Nācējs ir Rikkijs- mans labākais draugs kopš pusaudžu gadiem, kurš mainīja manu dzīvi uz simts grādiem vārdu tiešākajā nozīmē. Viņam ir melni, nedaudz īsāki par pleciem, pēc dabas viļņaini mati, bāla āda, gaišas, zilpelēkas acis, ovāla, bet ne gara sejas forma. Arī viņam ir pīrsingi - divi rinķīši lūpā, blakus viens otram. Tāpat viņam ir aptetovētas rokas.
- Tevi aizvest mājās ? - Viņš vaicā . Viņš ir viens no retajiem, kurš neuzplinas ar jautājumiem par to, kas noticis . Viņš vienkārši zina, ka ,prašņājot, viņš padarīs situāciju ļaunāku, un, ka ja es vēlēšos, tad pati izstāstīšu. Viņš mani saprot no pusvārda. Vēlos jau teikt, ka sagaidīšu Krisu, tomēr viņa piedāvājums ir saprātīgs . Atbildes vietā vienkārši pamāju ar galvu .
Izejot ārā, saule apspīd manus plecus pavisam neilgu brītiņu, kura laikā es aizeju līdz Rikkija mašīnai un iekāpju tajā. Visu ceļa laiku pavadu lūkojoties pa logu uz mainīgo ainavu.
- Paldies . - Saku, kad esam galamērķī, izkāpjot no auto .
Kāpdama pa trepēm, lai sasniegtu savu dzīvokli, kas atrodas ceturtajā stāvā, meklēju telefonu. Sameklējusi to pamanu, ka man ir neatbildētais zvans un ziņa no Krisa . " Viņa pieminēja vecākus ? " Acīmredzot intervētāja pajautāja manu pēdējo jautājumu viņam. Nopūtusies, uzrakstu atbildi - " Tā var teikt . Esmu mājās . Piedod, ka visu sabojāju . " Pēc mirkļa saņemu atbildi - " Tu neko nesabojāji . " Stipri šaubos .
YOU ARE READING
DVĒSELES KLIEDZIENS
Random" Dažkārt man liekas, ka Dzīve ir reāla persona, jo tā ir mani izmantojusi kā spēļmantiņu, ar kuru paspēlēties, kad nav ko citu darīt. Un ja tā, tad Dzīve ir psihiski nevesela, jo tā atņēma visu to, kas deva spēku dzīvot. Atņēma uz neatgriešanos. "
