Jauniņais.

Cietsirdīgie vecāki.

-Labrīt saule.
-Labrīt mēness.
-Selin?
-Nu?
-Tu tak mani nepametīsi tā kā to darīja manas bijušās?
-Nē.Tu vēl pie tam esi mans....mhmm.....
Nepaspēju pabeigt teikumu kad viņa lūpas apklāja manējās.
-Dēls..Meita?Esam mājās.
-Ak nē...
-Nu un pateiksim visu kā ir.
-Mums būs sūdi.
-Sel nekas mums nebūs.
Mēs nokāpām lejā un viņš iesāka.
-Mam,tēt mēs ar Sel gribam būt kopā.
-Ko?Nemūžam.Lai tu būtu kopā ar šo palaistuvi?Nekad.
-Mīļais ko tu saki?Viņa ir mūsu meita.
-Nē viņa nekad tāda nav bijusi.
Vairāk es neko dzirdēt negribēju es vienkārši skrēju prom.Es dzirdēju ka mans mīļotais skrien man pakaļ bet es skrēju tālāk līdz izdzirdēju skaļu kliedzienu.Viņš bija ielecis ūdeni.Cik ātri varēju es zvanīju ātrajiem.Tie atbrauca un izvilka viņu ārā un nogādāja slimnīcā.Es sēdēju pie operācijas zāles līdz iznāca ārsts.
-Mēs darijām ko varējām bet viņš nekad vairs nestaigās.
Tas bija trieciens tieši sirdī.Pie visa vainīga biju es.
Nezinu pa kuru laiku bet atnāca vecāki un prasīja ārstiem kas notika.Kad viņi uzināja ka viņš nekad vairs nestaigās viņi atri aizgāja prom un tā bija pēdēja reize kad viņus redzēju.Viņi bija ateikušies no sava dēla dēļ tā ka viņš vairs nestaigās.
Un tikkai tagad es zinu ka viņu es nekad neatstāšu vienu nekad.