Aizdomīgie kaimiņi.

1.nodala

Viss sākās ar agru rītu. Šī bija pirmā nakts kad viņi gulēja jaunajā mājā. Anabellas mamma jau piecēla abus bērnus lai viņi ietu pagalmā un iepazīt jaunos kaimiņus. Annabella un Rainis izgāja pagalmā un sāka mētāt bumbu. Tikmēr tētis Džeks pabeidza iekārtoties mājā. Bet Mamma Elizabete taisīja visiem gardas pankūkas brokastīs. Jo galu galā pulkstenis bija 10:00. Bella un Rainis mētāja bumbu un pēkšņi Rainis pārmeta bumbu pāri žogam, un iekrita kaimiņmājas sētā. Anabella nezināja ko iesākt jo tā māja izskatījās diezgan dīvaini. Rainis ātri aizskrēja pie tēta.
Rainis teica:" Tēti,tēti mums bumba pārkrita pāri žogam!

Tētis atbildēja:" Un ko es tagad varu darīt, aizejat paši pie durvīm un palūdzat lai viņi iedot jums atpakaļ bumbu."

Rainis aizskrēja atpakļ pie māsas. Viņi abi aizgāja pie kaimiņu durvīm un klauvēja.

Tuk tuk tuk.

Neviens nenāca. Viņi mēģināja vēl un vēl. Bet neviens nenāca. Anabella redzēja vārtiņus vaļā. Viņa domāja ieskriet ātri iekšā, paņemšu bumbu un skriešu atpakaļ.

"Raini paliec te, es ātri ieskriešu iekšā ,paņemšu bumbu un skriešu atpakaļ. Bet nedomā nākt man līdzi, gaidi mani te!" Anabella stingri uzteica savam brālim.

Anabella piegāja pie vārtiņiem. Lēnām ataisīja.

Anabella nodomāja:"Viss būs kārtībā, ātri ieskriešu un izskriešu."

Anabella ieskrēja iekšā sētā. Viņa paņēma bumbu un kaut kas nočirkstēja. Anabella apskatījās visur apkārt bet nevienu neredzēja. Pēkšņi mājas otrajā stāvā iedegās gaisma. Anabella skrēja atpakaļ uz vārtiņiem. Ātri aizstaisīja vārtiņus un skrēja pēc Raiņa. Ātri paņēma Raini rokās jo viņam bija 3 gadi un kamēr viņš aizskries mājās paietu vairāk laika nekā Bella viņu paņemtu rokās un tad skrietu. Viņi ātri aizskrēja līdz mājām un aizstaisīja mājas durvis un aizslēdza tās.

Mamma kas tikko bija uzcepusi pankūkas teica:"Nu dabūji to bumbu?"

Bella mammai visu pastāstija. Mamma to neuztvēra īsti nopietni. To pašu Bella pastāstīja tētim. Tētis neko ļaunu nenojaušot teica Bellai lai netraucējot. Bella iegāja savā istabā un stipri aizcirta durvis. Viņa iekāpa savā gultā un piesēdas pie sava datora. Ieslēdza mūziku un iegāja savā ēpastā.

Anabellai bija viens draugs. Viņu sauca Džesiks. Viņi bija pazīstami jau kopš 5 gadu vecuma. Viņi ir kopā. Viņu vecāki jau zina par abu kopā būšanu. Pēc Bellas pārvākšanās viņi satiekas retāk bet tomēr satiekas.

"Mamma" kliedza Anabella " es iešu laukā ar Džesiku!"

"Labi, bet tev vakarā jābūt mājās, rīt mums liels pasākums saistībā ar tēta darba iestāšanās" teica mamma.

"Būšu, būšu!" Atbildēja Bella.

Tā Anabella gāja laukā ar savu puisi. Viņai bija jāiet garām noslēpumainajai mājai. Kad viņa gāja garām mājai tur iznāca veca večiņa ar savu suni.

"Labdien, cik sen jūs jau šeit dzīvojat?" Jautāja Bella.

"Vai, bērniņ, ļoti sen." Atbildēja večiņa.

"Es vakar te pārmetu bumbu pāri un viņa tur palika, es jums bungājos bet jūs nenācāt." Stāstīja Anabella.

"Bella mums laiks iet!" Teica Džesiks.

"Nu labi, uz redzēšanos" Anabella teica vecajai večiņai.

Tā viņi abi aizgāja. Džesiks bija ieplānojis ar Bellu skatīties saulrietu. Kad abi aizgāja uz jūrmalu viņi uzklāja segu un izņēma sulu un cepumus. Viņi abi sāka runāties.

"Klau man tā māja likās dīvaini" teica Anabella.

"Nu ko tu ņemies pa to māju, parasta māja" uzteica Džesiks.

"Nu labi, bet man neliekas tur nekas labs" atbildēja Bella.

Kad pulkstens bija 20:00 viņi gāja mājas. Džesiks pavadīja Bellu līdz pat mājām,bet pats pēc tam ar savu rolleri aizbrauca mājas. Kad Anabella iegāja pa durvīm viņa sasveicinājas ar mammu un tēti, viņa iegāja savā istabā. Viņa pastījas uz logu un tur bija dīvainā māja. Viņa piegāja tuvāk pie loga un ieskatījās vienā logā kas spīdēja 2 stāvā. Tur stāvēja vecā vecenīte ar vīru.

"Varbūt tiešām tā ir tikkai sagadīšanās" Anabella nodomāja.
"Varbūt es pārspīlēju pa to māju, varbūt viņa nemaz nav tik dīvaina."

Tā Anabella aizgāja gulēt un nedomāja par māju.