Fate [louis tomlinson]

Chapter 1

Asaras ritēja pār maniem vaigiem un visa tuša bija izplūdusi pa manu seju. Acis bija nogurušas no raudāšanas, bet neskatoties uz to, es turpināju raudāt. Kad es biju apstājusies pie augstākās ēkas šajā pilsētā, es izkāpjot no mašīnas, aizvēru aiz sevis durvis. Es lēnām gāju uz ēkas pusi. Lietus sāka līt vēl vairāk, nekā tas lija iepriekš, bet es ielikusi rokas kabatā, turpināju iet uz ēkas pusi.

Kad es biju uzkāpusi uz ēkas jumta, es piegāju tuvāk pie jumta malas. Es notrausu pēdējo asaru, kura bija noritējusi pār manu vaigu un skatījos uz leju. Neskatoties uz savām paniskajām bailēm no augstuma, es taisījos spert soli uz priekšu, bet es to nedarīju, jo man blakus bija nostājies kāds, bet uztaisīt pašnāvību es vēlējos vientulībā...

-Viņa nav tā vērta, - puisis skumji iesmejoties teica. - Es to nedarīšu viņas stulbības dēļ. -

- Kas ir ''viņa'' ? - klusi jautāju, atkāpjoties uz aizmuguri.

- Mana meitene... - puisis klusi nomurmināja. - Nu jau bijusī meitene. -

- Ko viņa izdarīja ? - čukstus, nedaudz trīcošā balsī jautāju.

- Pārgulēja ar manu labāko draugu, kamēr biju darba komandējumā, - viņš atkal skumji iesmējās un pagriezās pret mani.

- Es arī to nedarīšu... - visbeidzot ierunājos, pēc neliela klusuma brīža. - Viņš nav tā vērts. -

- Kas ir tas ''viņš'' ? - puisis vaicāja, kad es biju pagriezusies pret viņu.

- Bijušais.. - nočukstēju nolaižot savu galvu.

- Arī krāpa ? - puisis smagi nopūšoties jautāja.

- Mēs bijām saderinājušies.. - teicu un manās acīs sariesās asaras. - Bet šodien, es pamanīju viņu skūpstoties ar savu vecāko māsu. -

- Man žēl, - puisis klusi teica, uzmetot man skatienu.

- Varbūt tā tam arī vajadzēja notikt... - klusi teicu, uzsmaidot viņam neīstu smaidu.

- Tev šis smaids piestāv, bet īsts smaidiņš piestāvētu vairāk, - puisis iesmejoties teica. Es joprojām biju nolaidusi galvu un viņš uzliekot īkšķi zem mana zoda, pacēla manu galvu nedaudz augstāk. - Neskumsti. -

- Kāpēc tu vari skumt, bet es nē ? - jautāju, ar asarām acīs.

- Tu skaista, tāpēc nedrīksti skumt, - puisis teica. - Esmu Luiss, ja interesē. -

- Es esmu Anabella... - klusi teicu, vārgi uzsmaidot Luisam. Lietus turpināja līt un mani mati bija slapji, man sāka salt un Luiss to ieraugot, novilka savu jaku, uzvelkot to man uz pleciem.

- Ejam varbūt pie manis ? - Luiss jautāja, jautājoši uzlūkojot mani un pasniedza savu plaukstu man. - Neuztraucies, es neesmu pedofīls. Mēs tikai iedzersim vai nu kafiju vai tēju. -

- Labi, - iesmejoties teicu, ieliekot savu plaukstu viņējā.

Es kaut ko šāda veida rakstu pirmo reizi un es ceru, ka jums patiks tas, ko rakstu. 😅