Jauniņais.

Saruna laukā.

Es piecēlos un skrēju pie māsiņas bet tad kāds strauji atvēra durvis un es uzkritu tam virsū.Tas bija Pirāts.
-Sveiks.
-Sveika.Kur tu tā skrien?
-Tevi satikt.Kā jūties?
-Ir labāk.Ejam ārā?
-Labi.
Mēs izgājām laukā un staigājām.
-Dārius?
-Nu?
-Tev draugi ir?
-Nē.
-Tu melo.Tev ir viens draugs.
-Kurš?
-Es.
Viņš pirmo reizi pasmaidīja.
-Kāpēc tu esi šeit?
-Mani vecāki ar brāli cieta avārijā.Un nevienam mani nevajadzēja un tāpēc nonācu šeit.
-Piedod.
-Nekas.Kāpēc tu šeit esi?
Dārius manāmi satumsa un viņa nagi iedūrās viņa plaukstā.Pēc kāda laika sāka tecēt asinis.Es paņēmu viņa rokas un pavēru vaļā.Viņš uzlūkoja mani un sāka stāstīt.
-Es dzīvoju ar mammu tēti.Kādu dienu mani notrieca auto un es paliku bez vienas acis.Mani vecāki dēļ mana izskata ateicās no manis nosaucot mani par kropli.Kopš tā laika es nevienam neuzticos un draugu man arī nav.
Es viņu apskāvu un jutu ka viņš sastingst.
-Tu neesi kroplis.Tu esi skaisrs puisis tikkai vez vienas acis.
-Paldies par komplimentu.
-Lūdzu.
-Laiks iet iekšā.
-Jam.
Mēs iegājām iekšā un devāmies uz savām istabām.Bet pirms aiziešanas viņš mani apskāva.
-Paldies tev par visu.
Viņš pateica un aizgāja un arī es aizgāju.