Laikam jau visiem skaistajiem stāstiem pienāk brīdis, kad saproti ka viss nemaz tik skaisti nav. Tāds brīdis pienāca arī manam stāstam...
Pienāca pavisam citi laiki...
Jeb citiem vārdiem sakot tas laiks, kad mēs ar sākām pieaugt. Manas mazais Pūķis, ar kuru rotaļājos parkā un vārtījos sniegā sāka pieaugt... Protams, arī es kļuvu citādāka, bet tomēr ne tik ļoti. Mēs sākām tikties retāk un starp mums veidojās kas līdzīgs neredzamai, bet augstai sienai.
Tad es sāku saprast ka ir pienācis laiks, kad tomēr kaut ko sāk ietekmēt arī citu domas un viedoklis, ka tomēr ir nozīme gan dzimumam, gan vecumam un izskatam...
Mēs ar Pūķi atsvešinājāmies. Es no malas vēroju viņu pieaugam, maināmies ar katru dienu... Un lai vai kā, man tomēr bija prieks, ka mans mazais Pūķis beidzot iemācījies lidot :)
Bet pat tad...
Pat tad es nenojautu ne kripatu no tā, kas vēl notiks...
Es ne vienu reizi vien biju iedomājusies un jautājusi sev - Vai Pūķim varētu būt kaut nelielas simpātijas pret mani, kā pret meiteni?
Bet uzreiz atmetu šo domu... Es un Pūķis? Nekad...
Vai varbūt tomēr?
Nē mazo muļķīt, nekad...
Bet laikam jau nekad nevajag teikt nekad...
ŞİMDİ OKUDUĞUN
Pūķa sirds ❤
Romantizm~ Uz patiesiem notikumiem balstīts stāsts, kas vēsta par patiesu mīlestību, par tumšas pagātnes mesto ēnu, par kļūdām un asarām... Bet visam pa vidu - mīlestība. Mīlestība un tās spēks, ja vien tai notic... ~
