5 Brāļi Dēmoni

Vai es viņu.. vai viņš mani..?

Kad es un puiši bija apsēdusies vietā, visi atkal sāka kustēties tā itkā nekas nebūtu noticis. Mana redze sāka dubultoties un pēkšņi.. BUM es atslēdzos. Es pamodos medmāsiņas kabinetā. Kad atvēru acis es redzēju savu vectēvu. "Vectēv! Tu esi dzīvs?! Kāds prieks tevi redzēt!". Vectēvs:"Sveika, Nikola mana papā meitiņ. Nē es neesmu dzīvs.. Piedod, ka tevi atstāju man nebija izvēles.". "Vectēv.. Es jau sen tev esmu piedevusi un es tevi nenosodu. Bet kādā ziņā tev nebija izvēles?" man notecēja asara. Vectēvs:"Nikola tagad klausies uzmanīgi. Zini tos 5 brāļus? Noteikti jau zini, ka viņi ir dēmoni.". "Jā zinu. Pag, bet kā tu par viņiem zini?". "Mīļā.. Kopš es nomiru es tevi novēroju un esmu tev blakus kā tavs sargeņģelis. Noteikti atceries bērēs viņi teica tev, ka viņi ir man labi draugi. Nu.. Viņi nemeloja. Es viņiem palīdzēju šeit nokļūt no dēmonu pasaules. Viņi nav vainīgi pie manas nāves. Mani vienkārši ķēra sirds trieka.". "Man tevis tik ļoti pietrūkst! Piedod, ka pēdējos gados neesmu varējusi aizbraukt un tevi apciemot.. Tēvs neļāva.". Vectēvs:"Neuztraucies meitiņ.. Es saprotu.. Bet nu man ir jājiet. Man vairs nav enerģijas, lai parādītos.". "Labi atā vectēv..." to pasakot es kļuvu ļoti bēdīga.. Bet beidzot mana sirds ir mierīga zinot, ka viņš man nepārmet.
Tad es pamodos un sāku celties. Es sajutu bezspēku savos muskuļos un nevarēju piecelties. Medmāsiņa sadzirdējusi, ka es cenšos piecelties viņa man pienāca klāt un pasniedz glāzi ar ūdeni. Māsiņa:"Necelies. Tu zaudēju samaņu un kā redzu ir bezspēkā.". "Es jūtu šo bezspēku, bet es vairs nevaru ilgāk nogulēt.". Māsiņa:"Zinu šo sajūtu. Starp citu tev ir ciemiņi.". Medmāsiņa atvēra durvis un pa tām iekšā ienāca Džeims. Pag.. Viņa teica ciemiņi.. Kur ir pārējie? Un kādēļ tikai Džeims? Kādēļ vispār viena no puišiem? Džeims:"Čau, Nikola. Atvainojiet māsiņ, vai jūs lūdz varētu mūs atstāt divatā?". Es redzēju kā Džeims sašaurināja acis un pati acu krāsa sāka nedaudz mainīties. Vai viņš izmanto savas spējas? Māsiņa:"Jā protams. Kā teiksiet.". Kad māsiņa izgāja Džeims man iedeva mazu skūpstu uz lūpām, tajpat brīdī es jūtu nelielu spēka pieplūdumu. "Uhh... Džeims.. Kādēļ tu tā darīji? Es protams jūtos labāk?". Džeims uzsmaidīja un teica:"Tad labi. Zināju, ka tas nostrādās. Nikola vēlējos sirsnīgi pateikties, ka piekrīti dalīties savā enerģijā. Mēs varējām izmantot jebkuru citu meiteni, bet viņu enerģija mūsos nenoturētos ilgi.". "Jā nav problēmas... Māsiņa teica, ja man ir "ciemiņi" kur ir pārējie?". Džeims:"Es izlēmu nākt viens pa, cik esmu vecākais, bet Sems uzstāja un vēlējās nākt līdzi. Centos viņu aturēt, bet viņš ir pārāk stiprs.. >:( viņš tagad var nākt iekšā". "Hahaha... (nja kam viņš man uzkrita virsū viena no viņa rokām bija atstutēta pret zemi.. Viņa muskuļi nepārāk lieli nepārāk mazi.. Ideāli.) kādēļ Sems nevarēja nākt kopā ar tevi iekšā? ". Džeims:"Viņš negribēja, jo zināja, ka es tevi noskūpstīšu. Viņš to negribēja redzēt.. Dīvaini?" Džeims ar domīgi sejas izteiksmi noteica. "Kas tur dīvains?". Džeims:"Nu redzi mēs dēmoni.. Nezinām, ko nozīmē vārds mīlestība. Mēs to vienkārši nesaprotam. Mēs pazīstam tādu kā kaisli, bet ne mīlestību. Tādējādi cilvēki.. Ir ļoti interesantas radības..!". "A.. Tas ir dīvaini. Labi.. Tagad Sems var nākt iekšā, vai tu plāno vēl kaut, ko darīt?". Džeims:"Jā droši. SEM VARI NĀKT IEKŠĀ!". Kad Sems ienāca iekšā izskatījās priecīgs mani redzēt, bet uzreiz pēc tam viņa smaida pazuda. Viņš man apsēdās blakus krēslā un Džeims aizgāja. Sems sagrāba savu galvu rokās un kaut ko, domāja. "Sem viss labi..?" man viņa izskats sāka nedaudz biedēt. ". Sems:"Jā man viss ir labi.."viņš atteica Sems murminot niknā balsī krakšķinot zobus.

Sveiki, mīļie lasītāji šeit lizuks_! Paldies ka lasījāt šo nodaļu un ceru, ka jums patika. Līdz nākamajai reizei. Baii!