Hide My Eyes

Trakomājas Karaliene.

Ar mani runā sienas.Vismaz man liekas, ka tās ir sienas. Ar mani runā ārsti, es neklausos. Ar mani runā klusums. Un varbūt mana lielākā kļūda no visām- es atbildu.
Viņi domā, ka to izraisīja bērnības trauma. Es redzēju slepkavību. Bet tas ko viņi nezina, ir šis. Tas nekad nav sācies. Tas ir.
Pirms 11 gadiem.
Ir rīts. Man patīk rīti. Tad spīd saule un mamma nekliedz uz tēti.. Man patīk rīti. Bet šorīt balsis manā galvā nerunā to, ko parasti. Tās nerunā par TV šoviem, par pienākumiem, 'to muļķa bērnu' vai par lietām, ko mamma teica par 'nepiedienīgām'. Lai ko arī tas nozīmētu.
Šorīt tās ir ļaunas.
Kāpnes čīkst. Es tikai gribu cepumu.
Kājas salst pret akmens pakāpieniem, balsis čukst, Higijs man rokā ir saspiests līdz nemaņai. Man ir bail.
Tētis teica, ka Krosi nebaidās.
Varbūt es neesmu Krosa.
Balsis kliedz. "Es nogalināšu viņu, es to izdarīšu..." bail. Man ir bail.
Mamma kliedz uz tēti. Laikam tagad rīti vairs no tā nepasargā.
Bet es tikai gribu cepumu. Vienu no tiem mammas labajiem šokolādes cepumiem.. Tikai vienu.
"Vienkārši pacel nazi, un izdari to, Klarisa. Vienkārši izdari to." Mammu sauc tā. Nē, balsis nepiespiedīs mammu neko darīt.
Trepes beidzas. Tētis kliedz. Balsis kliedz. Un pēkšņi, tas vairs nav aizkaitinātais brēciens, ko tētis laiž ārā, kad dusmojas.
Tagad tas ir baiļu kliedziens. Tagad tajā ir sāpes.
Balsis smejas.
Nē,..
Ir palikusi tikai viena balss.
Tā smejas.
Tajā dienā es pateicu policijai, ka zināju, ka tas notiks. Ka balsis man to pateica. Viņi mani aizveda. Uz klīniku, pēc tam uz trakomāju.
Es neraudāju.
Mirklis. Tas ir tas, no kā sastāv mūsu mūžs, tas ir tas, kas dod dzīvei garšu.
Viens mirklis.
Tas ir viss, kas vajadzīgs, lai kādu glābtu.
Un viens mirklis var arī pārsviest kādu pāri strīpai.
Sveiki! Mani sauc Kloja.
Un es esmu sertificēta trakā.