Hide My Eyes

Parks.

Bija pagājuši vienpadsmit gadi kopš tās dienas. Man tagad bija septiņpadsmit. Ko gan var gaidīt no bērna, kas uzaudzis starp trakajiem?
Neko daudz.
Vējš atpūta meža smaržas. Man patika Eikina mājas parks. Tas nekas, ka to apjoza milzīga, masīva akmens siena. Tas nekas, ka tas ir tuvākais brīvībai, cik esmu savas dzīves laikā nonākusi.
Man patika vējš. Tas atnesa brīvību. Ievirpināja manos matos, plaušās, un atkal nēsās tālāk.
Kas par izšķērdību, tiešām.
-Kloja. Vienā brīdī tev nāksies ar mani runāt.- Stulbā mauka. Viņa ir iemesls tam, ka mani nepaaugstina amatā. Es pat nezinu, kurā brīdī biju sapratusi, ka balsis, ko dzirdu ir citu domas.
Paskatījos uz jauno ārsti. Pelēkās acis Piekaltas man, baltais halāts lika viņai izskatīties vēl bālākai.
-Un ko tas tev dos, Mērija Anna?- izspēru, smaids uz lūpām. Kad es Atbildēju skaļi uz to, ko viņi domāja, viņi nobijās. Viņi atšuvās. Kā tā padauza zina manu vārdu?-Vai tas tev dos paaugstinājumu, ko tik ļoti vēlies jau kopš mediķu skolas beigšanas? Vai arī tu tikai gribi tikt prom no trakajiem? Nē, man liekas, ka tu gribi pierādīt savam vīram, ka tu neesi kaut kas pilnīgi bezvērtīgs, lai viņš beidzot tev sniegtu baudu. Kaut gan es viņu nevainoju. Paskaties uz sevi! Ar mezvērtības sindromu sirgstoša ārstīte, kas nevar vien pateikt mātei, lai beidz kontrolēt viņas dzīvi... Un, Mērija Anna. Beidz mani saukt par mauku.
Tā nu tas bija nodarīts. Ārste sēdēja ieplestām acīm, roka krampjaini turējās pie soliņa. Kas tu esi... Kā tu zini..
-Es esmu trakā. Tāpēc jau esmu šeit. Kas attiecas par manu zināšanu.. Tu pati visu pateici.
Man vairs ilgāk nebija jāgaida. Bālā, meitenei ne sievietei līdzīgāka būtne kā korķis aizlidoja pāri parkam, uz galvenās ēkas pusi. Viņas atlūgumu man nebūs ilgi jāgaida, tāpat kā nebūs ilgi jāgaida arī jauns ārstējošais ārsts.
Putni čivināja. Manā galvā jaucās attālas balsis, bet tās es spēju ignorēt. Bija gandrīz kluss. Tas man patika.
Viņi man piestādīja atsevišķu ārstu domājot, ka īpaša uzmanība ļaus man 'atveseļoties'. Bet tas vienmēr beidzās ar to, ka visi kā viens zūd kokos tik ātri, cik vien iespējams. Ilgākā ārstīte noturējās nedēļu, bet arī tikai tāpēc, ka spēja mani nenokaitināt.
Traka pasaule.
Vēl trakāka es. Vismaz tā viņi domā.
Ir grūti pieņemt to, ko nesaproti.