Veroties magoņu laukos,
manas acis iekvēlojas.
Veroties jūrā,
manas acis iešalcas.
Veroties saulē,
manas acis iemirdzas.
Veroties savu draugu sejās,
manas acis iesmejas.
Veroties tavā sejā,
manas acis aizmiglojas.
Veroties tavās acīs,
manas acis redz, ka tajās kāds veras ar tikpat lielu apjukumu.
Veroties aiz tevis,
es redzu magoņu laukus..
Un tā visu laiku.
YOU ARE READING
pirmsākumi
Poetry/ ar mazliet sakostiem zobiem apsolījos sev neizdzēst savu vēsturi. pārfrāzējot, dažus gabalus no vecām dienām. nevienā brīdī neapgalvoju, ka mani nesaistītu šīs rindas. tieši pretēji - pat ļoti! taču laikam jau personiskā gaume, un tas, kā vēlos...
