1939. gada 3. oktobris
"Mamm, kur ir tētis?" pirms gulētiešanas klusi jautāju. Tēta tēma bija vārdos neizteikts aizliegums
Sieviete grūdsirdīgi nopūtās, bet šoreiz neizlikās nedzirdam.
"Tētis aizjāja uz zirdziņa, zaķēn." Es biju pamanījusi, ka Tikls nav stallī, bet tas neko neizskaidroja.
"Kurp viņš devās?"
Mamma pasmaidīja un noglaudot manu galvu atbildēja: "Viņš devās sargāt valsti. Tētis ir ļoti drosmīgs."
"Arī Reds?" Mamma izslēdza gaismu, noskūpstīja mani uz vaiga, un viņas asaras slacīja manu apaļīgo vaidziņu.
"Jā, arī Reds."
Vairāk par tēvu un brāli neko nejautāju. Mammai sāpēja, un ja viņai sāpēja, tad arī man smeldza sirsniņa.
1939. gada 14. oktobris
Mana māte stāvēja uz perona un raudāja. Visapkārt cilvēki skrēja ar brūniem, neliela formāta koferiem rokās un viņiem bija vienalga. Stacijas pelēkās sienas dīvaini saskaņojās ar man tuvākās sievietes asarām, it kā viņas bēdas būtu sadevušās rokās ar drūmo fonu.
Es nesapratu, kāpēc viņa raud. Mammīte teica, ka es dodos pie vecmāmiņas, viņa solīja, ka tas nebūs ilgi.
Skaidrs ir tas, ka viņa nebūtu spējusi mani iedabūt vilcienā pat ar varu, ja nebūtu apsolījusi vēlreiz satikties. Mamma bija viss kas pastāvēja manā četrgadnieces prātā.
Kad vilciens sāka kustēties sieviete kādu brīdi tam sekoja un tad vēlreiz pateica: "Dženij, es tevi mīlu. Sargi sevi." Viņas balss knapi sasniedza manas ausis, jo vilciens bija skaļš, un logs knapi atvērts.
Es biju pārāk apjukusi, lai kaut ko atbildētu.
Tā bija pēdējā reize, kad togad redzēju Lusindu Kārtu.
YOU ARE READING
Nepieliec punktu
Historical Fiction1939. gads, Amerika, Otrais Pasaules karš. Dženifera Kārta, būdama četrus gadus veca, tiek atrauta no ģimenes un pasaules kuru pazīst. Jaunie apstākļi nav sevišķi iepriecinoši- meitene dzīvo bērnu namā, turklāt tur viņa iepazīstas ar zeņķi, kas ir n...
