Jauniņais.

Nejaukais.

Es atvēru acis.....
Apkārt viss bija tik gaišs...
Es centos piecelties bet ievaidoties es atkritu atpakaļ gultā.
Man dunēja galva un kājas sāpēja tā kā vel nelad nav sāpējušas.
Es centos atcerēties iepriekšējos atgadījumus.
Meitene.
Dāriuss.
Skrējiens.
Grūdiens.
Sāpes.
Tumsa.
Viss ko es atcerējos.
Es no visiem spēkiem piespiedu sevi piecelties un kădu brīdi man tas izdevās.
Biju nonākusi pie durvīm kad labajā kājā mani pārņēma sāpes un kājai saļodzoties es kritu.
Durvis plati pavērās un divas rokas pasniedzās mani paglābt no saduršanās ar zemi.
Nākošais ko es jutu bija ka mani paņem uz rokām un nogulda gultā.
Sāpēm rimstoties es pavēru acis.
Man pretī pavērās jauna puiša seja.
-Jēzus..tikkai nesen ārsti izdarīja tā lai tu vari stagāt un tu jau esi augšā un sāc soļot.
Viņš noteica un apsedza mani ar segu.
-Kas tu esi?
Es nedroši jautāju.
-Tev ko ir problēmas ar atmiņu?Kundzīt tu kā tāda losene izskrēji uz ceļa un tevi gandrīz notrieca ja ne mans stulbais prāts tad tu sen būtu mirusi.
Viņš neapmierināti noteica un apsēdās uz krēsla kurš stāvēja netālu no gultas.
Un tad es atcerējos.
Grūdiens.
-Tu mani pagrūdi un....
-Jā.Vēl jautājumi ir?
Viņš strupi noteica un izbolīja acis.
Nejaucenis.
Es nodomāju un atkritu spilvenos.
Viņš piecēlās un jau devās pie durvīm.
-Pagaidi!
Es iekliedzos.
-Ko?
Viņš dusmīgi novilka nepaskatīdamies uz manu pusi.
-Kā tevi sauc?
Es noprasīju un viņš nopūtās.
-Tev labāk nepaliks ja uzināsi.
Viņš noteica un izgāja.
Nelietis.
Palikusi viena es aizmigu.

-pēc nedēļas-

Es devos ārā no slimnīcas kad mani kāds saķēra aiz elkoņa un parāva.
Apmetusies riņķī es sapratu ka tas ir tas pats nejaukais puisis.
-Sveka sirsniņ...kur tu tā steidzies?
Viņš noprasīja.
-Mājās.
Izdzirdot to viņš sāka smieties.
-Tev tādu nav.Nac aizvedīšu pie sevis.
Viņš noteica un sāka mani vest uz kautkurieni.
-Es nekur neiešu! Laid!
Es bļāvu un ieskrāpēju viņam.
-Bļāviens tu stulba vai?Tev cilvēks mēğina palīdzēt bet tu kauc un skrāpē?Ne nu paldies....
Viņš noteica un atlaidis manu roku gāja prom.
-Piedod.
Es skriedama panācu viņu.
-Es tevi īsti nepazīstu un tu esi tik ļauns un...
Es ataisnojos un viņš mani pārtrauca.
-Tagad dosimies pie manis.Es dzīvoju ar vecākiem un mazo māsu.Ar vecākiem es sarunāšu bet tu tiec galā ar māsu.
Nogriezies gar stūri viņš paziņoja.
Ejot tālāk mēs nonācām pie vienas mājas.
Tā nebija liela bet maza arī ne.
-Kapēc tu man vispār palīdzi?
Es klusi noprasīju.
-Tapēc.
Viņš noteica .
Dīvainā kārtā pēc mana jautājuma viņš noskuma un palika pavisam kluss.
Ieejot mājā es pamanīju viņa vecākus un māsu.
-Mammu,Tēti brālis draudzeni atveda!
Sīkā iekliedzās un pieskrēja pie manis.
-Tu man patīc.Nāc es tev parādīšu savu izstabu!
Viņa noteica un aizskrēja.
Es pagriezos pret puisi un viņš izskatījās izbrīnījies.
-Kas notika?
Es jautāju.
-Parasti viņai nepatīk meitenes kuras es atvedu.
Viņš noteica un aizgāja.
Es devos pie sīkās.
Mums bija jautri.
Mēs spēlējām spēles un skatijāmies bērnu filmas.
Vēlāk pie mums pienāca puisis un teica ka ir norunājis ar vecākiem.
-Urā pie mums tu paliksi!
Sīkā iekliedzās un apskāva brāli.
-Dominik lūdzu aizved meiteni uz viņas istabu.
Viņa mammma iegājusi istabā noteica.
Dominiks.
Tad lūk kā viņu sauc.
-Labi.
Dominiks noteica un paņēmis manu roku vilka mani uz manu istabu.
-Tātad Dominiks....
Es nomurmināju un pieliku soli lai neatpaliktu no puiša.
-Jā.Kautkas nepatīk?
Viņš noprasīja un ieveda mani istabā.
-Nē viss kārtībā.
Es noteicu.
Mēs bijām iegājuši istabā kur atradās liela gulta,skapis,galds un vēl dažādas lietas.
Tas kas mani izbrīnīja bija durvis.
Nejau tās pa kurām mēs iegājām bet gan otras.
-Kas tās pa durvīm?
Es noprasīju un piegāju pie tām.
-Tās ved uz manu istabu.Un tagad nekādi jautājumi.Ej gulēt.Pēc tam domāsi.
Viņš noteica un pagriezies izgājā no istabas.
Klusums.
Es piegāju pie gultas un iekritu tajā.
Bija tik patīkami sajust cik mīksta tā ir.
Līdz ar to es aizmigu.
Saldā,pasakainā miegā.....

Nu šodien daļiņa ir garāka!
Ceru ka jums patika!