Mēs esam citādi

Ķēms

Es skrēju.. Viens jumts, otrs, trešais. Mati plīvoja un mani smiekli dzirkstīja klusajā nakts gaisā.

Prom no mājām, sabiedrības, idiotiem, likumiem un domām. Tikai ātrums, skrējiens un adrenalīns.

Manā sejā neizdzisa smaids, pirmo reizi šogad. Beidzot sniegs bija nokusis! Beidzot jauna dzīvība lauzās ārā no mūžīgā sasaluma! Šķiet arī es pati beidzot atdzimu.. Kā fēniksi no pelniem, tā es no asarām.

Tik brīva kā nekad..

Knapi nobalansējusi piezemējoties uz nākamā jumta, dzirdēju kā uz brīdi apraujas mana elpa. Lai cik brīva- mirstīga. Bailes manu ķermeni caurstrāvoja kā uguns strāva, uz brīdi visi orgāni sarāvās un man nācās atbalstīties pret kādas vecas mājas skursteni.

Tajā brīdī laiks apstājās. Pilsētas tālās uguntiņas mani vēroja kā sargājošas acis, it kā kāds mani pieskatītu. Zvaigznes bija viegli saredzamas, ēka bija viena no augstākajām. Piepeši sapratu, ka nevēlos doties prom, un šo vietu tagad saukšu par savējo.

Kādu laiku vēroju skatu, bet lēnām man sāka salt un devos mājup.

Atpakaļceļš bija īss, un kluss. Tagad skrēju tikai lai pārlēktu pāri šķērsielu bezdibeņiem.

Pa uzslietajām trepēm uzrāpos uz manas ģimenes privātmājas jumta, balansējot uz dzegas lēni aizgāju līdz vaļā atstātajam logam un ieslīdēju savā istabā.

Mani vecāki vairāk neiebilda, viņi labāk samierinājās ar nelielo iespēju, ka varu nokrist nekā redzēja kā akli veros sienā. Mans tētis uzslēja trepes, mamma pierunāja iegādāties kurpes ar asu pazoli.. Vecāki katru nakti sagaidīja mani mājās, gaisma viņu istabā izdzisa tikai tad, kad aizvērās manas istabas logs.

Piepildījums ko deva aprīlis, bija pazudis mājupceļā. Rīt atkal jādodas uz skolu pie cilvēkiem, kas tiešām pūlējās padarīt manu dzīvi par elli.

***

"Labrīt, Hailij!" Mamma saldi dūdoja pavērusi istabas durvis. Man ir lieliski vecāki, dažkārt liekas viņu dzīvē nevajadzēja būt tādam apgrūtinājumam kā es.

"Labrīt, mamm!" Viņas dēļ izspiedu smaidu.

Piecēlos, un plikajām kājām plikšķinot pret laminātu devos uz vannasistabu.

Noskaloju seju iztēlojoties, ka līdz ar ūdeni aiztek viss sliktais.

Ieskatījos spogulī. Man pretī stāvēja svešiniece, meitene izskatījās drīzāk piederīga mirušajiem kā dzīvajiem. Zem viņas acīm pletās milzīgi violeti loki, kas izskatījās pēc uzsistiem zilumiem. Gaiši zaļo acu smejošā blāzma bija apdzēsta, seja- balta kā porcelāns nu jau saplūda ar gaišajiem matiem. No kādreiz pilnīgā auguma bija palikuši vien kauli.

Reiz es biju uzskatāma par tiešām skaistu meiteni. Zēni vienmēr man pievērsa uzmanību, izteica komplimentus un koķetēja. Interese mazinājās, kad noslēdzos sevī, bet tā nepazuda. Joprojām mēdzu noķert skatienus, kas nav uzskatāmi par vienaldzīgiem.

Man nepatika pieminēt to, ka sirgstu ar anoreksiju. Es to tiešām uztvēru kā slimību, tas nebija veids kā pievērsu sev uzmanību, lai gan tieši to man aiz muguras runāja vienaudži. Tie bija psihiski traucējumi- es vienkārši aizmirsu paēst, un mans ķermenis par to neatgādināja.

Reizēm mani piemeklēja panikas lēkmes, jo medikamenti nevienmēr iedarbojās. Psihologi teica, ka pēc piedzīvotā šoka tas ir normāli.

Vecāki centās pavadīt daudz laika ar mani, lai es justos pasargāta. Tas palīdzēja, bet ne pietiekami labi.

Cilvēki mani vienkārši uztvēra kā kaut ko žēlojamu, (nožēlojamu).

Uzvilku lielu haki krāsas džemperi ar kapuci un jau noslēpos tajā. Parasti vizuāli palielināju savu apjomu.

Kājās parasti zili džinsi un zeķes ar arbūziņiem.

Kopā ar vecākiem paēdu brokastis, par laimi tās izdevās saturēt kuņģī- neliela uzvara.

Pieteicos iet uz skolu kājām.

Svaigais gaiss iesmēla manā ķermenī dzīvību, un es veiksmīgi paspēju uz Angļu valodas stundu laikā. Dažreiz man bija grūti sakoncentrēties, bet lielākoties viss bija normāli.

Apsēdos savā pēdējā solā pie loga, saķēru galvu plaukstās un ļāvu matiem sevi noslēpt.

Kā parasti pāris puiši apmētāja mani ar zīmuļiem.

Neilgi pirms stundas sākuma klasē ienāca puisis. Kāpēc es uz to reaģēju? Es sadzirdēju jaunu balsi, tas lika man saspicēt ausis uz sarunu.

"Esmu jaunais skolnieks, es gribētu mirklīti lai iepazītos stundas sākumā, ja drīkst."

Skolotāja apstiprinošu pamāj un liek puisim apsēsties.

Klasē ir tikai pāris cilvēki, bet lielākā daļa solu ir aizņemta ar mantām.

Dzirdu viņa soļus. Viņš apsēžas man blakus. Man ausīs ir austiņas, kurās neskan mūzika, taču viņš to nezina.
Turpinu izlikties, ka neesmu pamanījusi viņu, pēc brīža jauniņais man piebiksta. Demonstratīvi izņemu austiņas, un sarkanām acīm uzlūkoju viņu. Puisis viegli saraujas, bet uzsmaida man.

"Mm, čau! Mani sauc Nils, esmu jauniņais.. Labi, šis liek man justies kā tizlā filmā." Jaunietis iespurdzas, es nedaudz pasmaidu.

"Sveiks, Nil. Mani sauc Hailija, laipni lūgts ellē." Centos pateikt to ironiski, bet pār manām lūpām izskanēja vien monotona vārdu straume.

"Viss kārtībā?" Nila skatiens bija noraizējies. Es neskatījos viņam acīs, es vienkārši to jutu. Jautājums mani iztrūcināja, par manu pašsajūtu te interesējās reti.

"Ir bijis labāk, ir bijis sliktāk." Puisis pamāj ar galvu un vairāk nerunā. Godīgi sakot neesmu sajūsmā, par to ka viņš ieņēmis vietu man blakus, bet neesmu tendēta dzīt viņu prom. Vismaz viņš neuzmācas.

Cilvēki šeit ir normāli, bet brīžiem neticu, ka mācamies vienpadsmitajā klasē. Daži no klasesbiedriem joprojām ir bērna prātā. Pāris puišiem labpatīk mani apsaukāt un "pajokoties."

Kad man bija draugs, tiku saukta par mauku un palaistuvi. Būsim reāli- tiem puišiem es patiku. Viņi nedomāja gluži to ko teica, bet tas grāva manu pašapziņu. Kad paliku viena, viņi sāka saukāt mani par asaku, kaulu kambari, dēli un vēl citos vārdos. Es zinu, ka tie nav briesmīgākie, bet gana sāpīgi.

Ik pa laikam man virsū tika uzgāzts kāds šķidrums vai ēdiens. Citi klasesbiedri palīdzēja satīrīties, bet tas netraucēja viņiem pasmieties kopā ar pāridarītājiem. Puiši nebeidza, jo zināja- es neko neteikšu. Vienkārši klusēdama aiziešu.

Stundas šodien gāja miglaini- kā jau parasti. Vēl dažās stundās Nils sēdēja man blakus, bet bija pārāk komunikabls, lai nesocializētos ar pārējiem.

Puisis bija tikai nedaudz garāks par mani- varētu būt aptuveni 175 centimetri.

Arī viņam bija gaiši mati, bet acis gaiši zilas, patīkama kombinācija. Viņš nebija pārāk masīvs, mugurā neuzkrītošas, ne zīmola drēbes. Tas mani dziļi sirdī priecēja- maniem klasesbiedriem patika dižoties ar firmas zīmi, bet šķiet tādējādi viņi paši sev pielika kādu citu zīmi- masa, gribu iederēties, pieņemiet mani.

Viss gāja gludi līdz pusdienu starpbrīdim, kad pēc mokošās ēdienreizes atgriezos garderobē savākt savu somu.

Nils bija izbēris tās saturu..

Jutu kā acīs sariešas asaras. Ātri savācu mācību materiālu, kurš izrādījās izmircis, laikam jau pienā un skrēju prom.

Puisis kaut ko teica, bet es nedzirdēju. Negribēju dzirdēt.