Klejotāja

Prologs

No sākuma māte to vienkārši nepacita,bet tagad viņa grib mani izmezst no mājām.Viss sākas ar simpātijām pēc tam jau iemīlēšanos.Tajos laikos Maikls bija tikai huligāns un viss,bet mēs visis sapratām kas notiks tālāk.viņš kļuva par slepkavu un noziedznieku,lai arī kādas šausmas man ir jāpieredz viss labāk es jūtos pie Maikla.Mums ir jāsatiekas pa kluso tas nozīmē man ir jābēg no mājam jāmelo vislaik mammai.Ja viņa to uzinātu viņa izliktu mani ārā aiz durvīm.Tā ir bezspēcības sajūta ta mani apvij caurām dienām.Ko es daru?Ar ko tas viss beigsies?Šie 2 jautājumi atbalsojas manā galvā ik dienām un vai es pati šajā haosā apzinos kas es vispar esmu?Es domāju ka noteikti nē.Mani sauc Marija man ir 18 varteikt tiko pabeidzu skolu.Es naku no labas zolīdas ģimenes man ir māsa kra ir paklausīga un zolīda,bet ziniet ko man tas viss nav galīgi vajadzīgs es labāk dzīvošu kopā ar Maiklu viņa sagrautajā patversmē ,kur putekļi no katra soļa krīt lejā no griestiem un ieput acīs.Ja mamma uzinātu ko es daru viņa no manīm ateiktos nu bērnu namā es nenonāktu man ir 18,bet gan uz ielas jā,jo es radītu kaunu mūsu ģimenei un izsputinātu musu reputāciju.

Tagad ir kārtējais tumšais ziemas vakars es sēžu pie logu un skatos ārā pa logu uz apgaismotajām ielām un domāju kur tagad atrodas Maikls.Es sen nēsmu viņu satikusi.Es ilgojos!Tas ir viss ko pašlaik aizdomājusies spēju pateikt.Izstabas melnums apvija mani es sēdēju viena tumsā skatoties uz ielas un sapņojot.Ko lai es citu varu darīt manas cerības ir izdzisušas kā spoža zvaigzne debesīs.Mans telefons iezvanijās atkal noteikti mamma nodomāju es pat nepieceļoties palaidu garām likās mūžīgo zvanu.Telefons atkal iezvanijās šoreiz es tomēr nolīdu no vēsas palodzes un aizgāju pakaļ telefonam.Tas ko es ieradziju nevar būt!Es ļoti labi pazīstu šo numuru tas ir Maikls.Manas pārsteigumā izbrinātajās acīs varēja redzēt prieka dzirksteli.Es viegli izspūtu atvieglojuma elpu un pacēlu klasuli.Dzirdot Maikla balsi manā sirdī iestājās miers.

-Nāc šurp es gaidu tevi parkā!Tikai pasteidzies!

-Es jau skrienu!

Beidzot es viņu satikšu mana sirds gavilēja no laimes es aizslēdzu izstabas duvis lai māsa netiek iekša un mani nenodotu.Saliku zem segas savas drēbes lai arī ja tiek iekša lai viņai liekas kad guļu.Uzvilku savas ardrēbes tikmēr skatoties logā un izlecu pa logu.Piezemējos zemē un aizskrēju uz parku pa ceļam skatoties uz lukturu gaismu.Beidzot biju klāt mana elapa aizscirtās.Es jutu kad man kā aizgāja aiz muguras es jutu elpu tā maigi elpoja man kaklā.Pēkšni kāds paņēma mani līgaviņā es zināju tas bija Maikls.Es ieskatijos viņa acīs un vārdi jau vairs nebija vajadzīgi.Maikls mani noskūkpstija un nolika zemē.

-Es pēc tevis tik ļoti ilgojos!-Klusām noteicu es!

-Es pēc tevis ar!

-Esmu apzadzis vienu vietu tev nevajag zināt un beidzot mums ir nauda ja tu bēgsi ar mani varam beidzot atrast normālu māju kur neviens mūs ar tevi neatradīs.Ko piekrīti?

Es nezināju ko atbildēt biju nenormāli apmulsusi un vienlaikus satraukusies.Maikls noglāstija manu vaigu.

-Es nezinu man jāpadomā!-Noņēmu Maikla roku nost no vaiga.

-Nu labi!

-Man jaiet!

-Labi atā gaidīšu atbildi!

Es skriešus aizskrēju mājās cerēdama ka dmāsa neko nav sapratusi....

-